„Profesijas kuriozi" numurs 26
Visi zina, ar ko inteliģents atšķiras no „neinteliģenta"?
Runā, ka pats vārds savā ziņā ir radies no grieķu «noesis», kas nozīmē apziņa, saprašana visaugstākajā pakāpē. Bet ja bez Vikipēdijas, bez „gudrībām"? Attiecībā uz apziņu viss ir skaidrs un saprotams.
Bet ne jau viens pāris, kas tur pāris?!, veseli vilcienu sastāvi pīķu ir lauzti, meklējot atbildes uz jautājumu: kas ir inteliģents, kāda ir viņa vieta vēsturē, ko viņš var, ko viņš nevar, vai arī kas viņam nekādā gadījumā nav jādara utt..
Nu, jā, kā saka strīdam – stunda, bet lietai tomēr – laiks.
Bet lieta bija šāda...
Vērsās pie manis kāds jauks jauns cilvēks ar ikdienišķu lūgumu palīdzēt viņam nopirkt nalielu dzīvoklīti. Tas gan notika tajos „brīnišķīgajos, trakajos" laikos, kad nācās visvisādos veidos, ar visu piemītošo centību, mēģinot nesaskarties ar Kriminālkodeksu, cenšoties izlocīties, lai apmierinātu viņa visparastāko vajadzību. Tādēļ, ka tāda lieta kā dzīvokļa pirkšana nebija likumā paredzēta, esiet tik laipni, pilsoņi, mainieties. Tā arī meklējām „mainītājus" un būvējām „ķēdes" turpat vai BAMa garumā.
Nu, bet runa ir par ko citu. Atļaujiet iepazīstināt ar citu šīs sociālās drāmas personāžu – sievieti, kuras dzīvokli šis jaunais cilvēks bija izvēlējies. Viņa stādījās priekšā kā Vaļuša. Šī Vaļuša jau sen vairs nebija jauna sieviete un ne tālu ne izskatīga, viņa tēloja bezpalīdzīgas vecenītes lomu. Lai gan ar veselību viņa netika apdalīta – viņa skraidīja pa visu pilsētu ātrāk par jaunajiem. Arī ar talantu viņai bija viss kārtībā, viņa tik brīnišķīgi tēloja vāju, nelaimīgu un bezpalīdzīgu, ka burtiski savāca pilnas zāles. Darījuma noformēšanas laikā divas vai pat trīs reizes pie manis bija atnākusi manu mākleru delegācija ar lūgumu pažēlot to pašu Vaļušu, savādāk viņa tā raud un pārdzīvo, ka jādomā, ka mēs ļoti viņai darām pāri un viņas dzīvokli pārdodam par pusvelti. Jā. Talantīgi mūsu „vecmāmiņa" izspieda asaras. Atsaucība bija kā uz televīzijas reklāmu!
Bet tikai es esmu „ pret asarām izturīga" jaunkundze, mana lieta ir pabeigt darījumu. To es ar panākumiem arī izdarīju. Visiem darījuma dalībniekiem tika izdoti maiņas orderi un instrukcijas, kas un kam jādara un aizsūtīju visus savās gaitās – pakot mantas un pārbraukt.
Pēc kādām divām nedēļām pie manis atnāk šis, manis tik veiksmīgi „uzmundrinātais" jaunais cilvēks, pilnīgā izmisumā un tieši tādā pašā neizpratnē. Inteliģentais jaunietis, kā izrādījās, pavisam nebija gatavs stāties pretī Vaļušai.
- Es, - saka – aizbraucu uz (nu jau ) savu dzīvokli, painteresējos, kad vecmāmuļa taisās izbraukt, bet viņa mani nedz dzīvoklī ielaida, ne datumu nosauca, tikai lamājās, ka līdz Jaunajam gadam neizbrauks .... Ko gan lai tagad daru – naudu taču es viņai jau samaksāju...
Šajā vietā es saprotu, ka viss nav tik vienkārši, kā varētu būt, un ka bez „stipras komandas" Šī Vaļuša vēl ilgi visiem smadzenes skalos. Jo līdz Jaunajam gadam ir vēl kādas trīs nedēļas. Bet manam klientam tiešām bija stingra apņemšanās Jauno gadu sagaidīt jau jaunajā dzīvesvietā, viņam bija uz to visas tiesības...
Jārīkojas!
Izsaucu konflikta puses uz pārrunām. Atnāk bez iebildumiem. Kā lai nenāktu. naudas atlikums taču pie manis seifā glabājas un tiks izsniegts tikai pēc pārbraukšanas un visu šo faktu apstiprinošo dokumentu uzrādīšanas.
Apsēžamies pārrunu telpā, sākam sarunu.
Uzminiet, ko mūsu Vaļuša dara? Pareizi! Viņa izmanto visu savu asaraino arsenālu: šņukst, elso, nopūšas tā, it kā pēdējo reizi. Skatos, mans jauneklis jau nezina, kur likties. It kā naudu ir samaksājis, it kā viss ir sarunāts, bet, savas inteliģences vadīts, jūtas turpat vai kā monstrs, kurš ņirgājas par raudošu vecmāmiņu.
Brīnišķīgi izglītots, malacis, it kā pat kara skola aiz pleciem...
Ja viņa priekšā būtu vecis – nenoraustītos, bet asaru strūklakas priekšā ir bezspēcīgs.
Jā...
Man nav militārās sagatavotības. Arī visādus džudo es neesmu apguvusi. Arī pati it kā esmu no inteliģentas ģimenes. Bet mani kaut kā neietekmēja šie asaru plūdi. Es taču skaidri redzu, vecenīte aizgūtnēm šņukst, bet pašai skatiens ātri šaudās no skropstu apakšas, viņai interesanti, vai viņas "gulbja dziesma" ir izdevusies.
Neizdevās. Toreiz es daudz nezināju par cilvēku uzvedību. Tikai vēlāk, pēc kādiem desmit gadiem manās rokās nokļuva L.R. Habbarda grāmata "Izdzīvošanas māksla" (jāpiebilst, izlasīta no sākuma līdz beigām). Toreiz bija vienkārši, es sapratu, ka asaras bija vecenītes pierastais ierocis, kuru viņa pašlaik izmanto pret mums, lai izraudātu sev iespēju mēnesi padzīvot par brīvu. Bet, ja reiz ierocis, tātad vecenīte ir mūsu ienaidnieks.
Tādēļ arī lēmums atnāca ātri. Adekvāts...
Jaunais cilvēks bija ļoti pārsteigts, gandrīz nokrita no krēsla. Jāatzīstas, ka es pati no sevis šādu izlēcienu nebiju gaidījusi. Bet kaut kā, pie vietas, man pēkšņi nāca atmiņā viss agrāk dzirdētais un lasītais (bet manās rokās tolaik nonāca daudz kas, pat tāds retums kā "Necenzēto vārdu vārdnīca milicijai"). Tā nu es izmantoju praksē visu šo, agrāk nepieprasīto leksikas krājumu.
Lietas labad.
Domāju, ostas krāvēji nomirtu aiz skaudības...
Īsāk, es paskaidroju vecmāmiņai visvienkāršākajos un viņai saprotamos vārdos, arī attiecīgajā tonī, kur un kāpēc viņai ir jābrauc! Un ko jūs domājat? Bija iebildumi? Ne viena paša!
Arī asaras kaut kur pazuda.
Izbrauca mūsu Vaļuša, bez liekiem vārdiem, kur viņai bija nolikts un norādītajā laikā. Bet mans inteliģentais klients paspēja līdz Jaunajam gadam savā jaunajā dzīvoklī eglīti izrotāt un galdu uzklāt.
Tā, kā bija gribējis.
Arī par mani neaizmirsa.
Par piemiņu no viņa es vēl ilgi nēsāju japāņu pulkstenīti.
Un arī par savu veiksmīgo "nenormēto" pieredzi!
Dažkārt kļūst interesanti – kā dēļ tagad asaras lej tā Vaļuša?
Kā jūs domājat?
