„Profesijas kuriozi" numurs 25
Cilvēku attiecības ir ļoti smalka padarīšana. Un dažkārt gadās, ka tās plīst. Īpaši, ja cilvēku pārņem problēmas, kuras viņš nespēj atrisināt. Tā, lūk, tuvie un tālie cieš no cilvēka, kurš izmisīgi šaudās problēmas risinājuma meklējumos.
Tādēļ nav brīnums, ka profesionāls mākleris pēc būtības nodarbojas ne tikai ar nekustamajiem īpašumiem.
Mēs strādājam ar cilvēkiem, kuri šo pašu nekustamo īpašumu apdzīvo. Nekustamajam īpašumam nav problēmu. Cilvēku problēmas – tā ir mūsu profesija.
Dažkārt uz jautājumu par ko es strādāju es jokojot atbildu:
- Par tulku. No cilvēku valodas uz cilvēku valodu. Vienkārši palīdzu cilvēkiem sarunāt.
Nedaudz priekšvēstures. Jaunā Latvijas valsts nonstop režīmā nostiprināja savu valstiskumu, pieņemot arvien jaunus un jaunus likumus visdažādākajās cilvēku dzīves jomās. Tas ir saprotams. Līdz ar varas maiņu notika arī sabiedriskās iekārtas maiņa, no sociālisma mēs pēkšņi nokļuvām kapitālismā. Ar to steidzami vajadzēja kaut ko darīt. Tā, likumi tika pieņemti. Un tajos bija arī nekustamo īpašumu sadaļa.
Tika pieņemts likums par tā īpašuma, kas savā laikā, tas ir pēc četrdesmitajiem gadiem ekspropriēts valsts labā, atdošanu īpašniekiem. Noteiktā laikā mantiniekiem bija tiesības, uzrādot dokumentus, vērsties tiesā un saņemt īpašuma tiesības uz ēkām, kuras bija būvējuši viņu vectēvi un vecvectēvi.
Un šie cilvēki saņēma īpašumā lielas un mazas ēkas un zemes gabalus. Jā, bez šaubām, attiecībā pret viņiem bija atjaunots vēsturiskais taisnīgums.
Viss būtu labi, ja ne viens JA!
Pat divi.
Pirmkārt, ir jāsaprot, ka šīs ēkas pusgadsimtu nestāvēja tukšas. Tajās dzīvoja cilvēki, kuri pēkšņi vienā mirklī kļuva par jaunizcepto saimnieku ķīlniekiem. Bet, otrkārt, šie paši „saimnieki" bieži vien no matu galiņiem līdz papēžiem bija padomju sistēmas produkts, un viņiem nekādi nebija pat saprašanas pamatu, kas un kā viņiem tagad ir jādara ar šo nekustamo mantojumu.
Viena lieta būt lepnam skaista daudzstāvu nama Rīgas centrā „īpašniekam". Teorētiski. Bet praktiski – ko darīt ar cilvēkiem, kuri dzīvo šajā mājā? Ko darīt ar tekošām caurulēm un birstošo apmetumu? Un kāpēc man Lepnajam Īpašniekam ar šo visu ir kaut kas jādara?! Vai tad īpašumam klāt vēl rūpes? Un ar kādām tiesībām šie „neīpašnieki" sēž manos, manos (!) dzīvokļos un vēl kaut ko no manis pieprasa! Varbūt man viņus visus izdzīt ārā?
Zināšanu un pieredzes trūkums nekādā veidā nesekmē līdzīgu situāciju risinājumu. Tādēļ konflikti starp jaunsaimniekiem un īrniekiem tajā laika posmā bija turpat vai ikdienišķa lieta.
Lūk, tikai viens gadījums.
Pie manis atnāca kāda ģimene, jauni vecāki un divi burvīgi bērni.
Asarains lūgums:
- Palīdziet izbraukt no saimnieka mājas! Esam gatavi maksāt, esam gatavi uz jebko, lai tikai nomainītu dzīvesvietu!!
iemesls vienkāršs– jaunizceptais saimnieks paspēja iegaumēt tikai savas tiesības, bet pienākumus – nekādi – nē. Un viņš ir pārliecināts, ka īrnieki, kuri līdz īpašuma pāriešanai viņa īpašumā, bija absolūti mierīgi dzīvojuši, pamatojoties uz līguma ar valsti, ir nekaunīgi uzurpatori un viņiem ir pienākums, viņiem tas ir noteikti jādara, viņiem ir nekavējoties jāaizvācas prom no viņa privātajām telpām. Pat šo viņš īrniekiem ne tikai atgādina, bet pārliecina ar darbību, ielaužoties naktīs kopā ar policijas brigādi.
Jāpiebilst, ka es patiesi jutu līdzi policijai. Tajā laikā bez skaidras situācijas izpratnes viņi vienkārši centās darīt savu darbu, balstoties uz personisko „proletāriešu" tiesību apziņu. Rezultātā viena policijas grupa, kuru bija izsaucis saimnieks sakarā ar to, ka cilvēki „nelikumīgi" apmetušies viņa īpašumā, naktī ielauzās, bet otra, kuru bija izsaukuši iedzīvotāji, viņus dzina laukā. Protams, audzināt bērnus šādos apstākļos bija praktiski neiespējami.
Diemžēl likumdevējs ne vienmēr spēj paredzēt iespējamās savas „likumu radīšanas" procesa sekas. Likums vienmēr tiek pieņemts sakarā ar kādām situācijām, kuras sabiedrībā jau ir izveidojušās. Tādēļ likums „kavējas", situācija veidojas agrāk.
Arī šajā gadījumā likums „kavējās". Iedzīvotājam, kurš sapņoja par dzīvesvietas maiņu, nebija tiesību „nopirkt", viņš varēja tikai „mainīt" savu – ne savu dzīvokli pret citu dzīvojamo platību. Protams, ar saimnieka atļauju. Bet kādu gan atļauju var dot cilvēks, kurš ielaužas naktī ar policiju?
Jautājums nav tajā, lai atrastu piemērotu variantu. Šoreiz tā ir „pēdējā lieta". Galvenais – panākt sadarbību tur, kur valda pilnīga nesaprašanās un attiecīgi pretdarbība. Te neiztikt bez tulka uz cilvēku valodu.
Jūs domājat, ka tas ir viegli?
Noregulēt cilvēku, kurš, protams, kaut kur dziļi dvēselē zina, ka viņam nav taisnība, bet nekādi negrib to atzīt. Otrkārt, viņš ir jāatrod. Jo jebkurš, kurš ir sastrādājis kaut ko nelabu, ir tendēts aizmukt un paslēpties (atcerieties bērnību)).
Tādēļ nācās sākt burtiski no izrakumiem – kas, kur un kā atrast. Mūsu gadījumā atklājās, ka mūsu jaunsaimnieks nav vis kaut kāds neizglītots zemnieks, bet gan visai izglītots cilvēks, kurš turklāt vēl strādā Valsts bibliotēkā. Tur es viņu arī atradu. Tur viņam nebija ne vismazākās iespējas paslēpties vai izvairīties no sarunas, neizsaucot sakāpinātu savu kolēģu interesi par viņa personīgajiem „piedzīvojumiem".
Protams, es viņu noregulēju un vedu pie saprašanas. Viņš, pats par sevi saprotams, deva piekrišanu visam, kas bija nepieciešams. Ieskaitot naudas kompensāciju par to, ka cilvēki viņam atbrīvos dzīvokli, kurā pēc likuma tiem ir tiesības dzīvot arī turpmāk. Šī jaunā ģimene sekmīgi pārbrauca uz citu dzīvokli nu jau valsts nevis saimnieka mājā, un šo dzīvokli pēc kāda laika veiksmīgi privatizēja. Bet tas – jau cits stāsts. Tagad, par laimi, šis jautājums vairs nav aktuāls. Bet tur, kur ir cilvēki, dažkārt rodas problēmas. Un tās ir jārisina.
Un mēs joprojām esam gatavi būt par tulkiem... – uz „cilvēku valodu".
