„Profesijas kuriozi" numurs 23
Vai Jūs zināt, kas ir pats interesantākais darījumā? - Tas ir pats darījums. Tas ir kā spēle, kurā tev ir savas kārtis, bet darījuma otrai pusei savas. Un kamēr pārrunas vēl nav sākušās, nav zināms kuram ir „trumpji".
Brīžiem šķiet, ka viss ir skaidrs un saproti, ka Tev nav ne tikai „trumpju", bet ir vieni vienīgi „sešinieki".
Ko darīt, nedrīkst taču zaudēt savu „tēlu". Tādēļ arī „spēlē" – līdz uzvarai. Tā bija arī šajā darījumā.
Iesākumā – nedaudz priekšvēstures. Mēs ar partneri ieguvām sava veida „koncesiju" – tiesības no Valsts privatizēt kādu samērā lielu nekustamo īpašumu. Godīgi uzvarējām konkursā un ieguvām balvu. Bet, kā jau bieži gadās, „kārtis krita" ne tā kā sākumā bija. Kamēr Valsts vīri lēma, kurš tad iegūs galveno balvu, pagāja puse gada, vai pat ilgāk. Pa to laiku, mēs jau bijām sākuši strādāt pie cita projekta, no kura atdeve mums bija pat interesantāka par jau iepriekš minēto. Mums uzspīdēja cita „zvaigzne", tādēļ pieņēmām lēmumu pārdot tiesības privatizēt. Atradām pircēju, vienojāmies par pirkuma cenu, šķita, ka viss ir nokārtots, „sunim pārkāpām pāri un palikusi tikai aste".
Viss, bet... tomēr ne viss. Ja mēs pārdotu taustāmu mantu, arī jautājumi noteikti nerastos. Bet te.... tiesības, kuras ne aptaustīt, ne kā citādi sajust. Būtībā viss ir likumīgi, bet pircēji – trīs uzņēmuma dibinātāji – ir manāmi satraukti. Un strīds grozās tikai ap vienu vienīgu lietu, kura mums ir diezgan nozīmīga – par maksājumu termiņiem.
Pircēji maksāt neatsakās. Tomēr advokāta argumentu uzkurināti, šķirties no naudas piekrīt tikai pēc privatizācijas beigām, tas ir tajā brīdī, kad tiesības pārtaps par taustāmu lietu – nekustamo īpašumu.
Bet tas nozīmē – no 6 līdz 12 mokpilniem mēnešiem gatavot un apstiprināt dokumentus visās iespējamās instancēs. Mums tas jau pašā saknē nav pieņemami, jo termiņš ir pārlieku garš, tā kā vienīgais iemesls, kādēļ pārdošanas darījums vispār notiek ir – līdzekļu trūkums mūsu jaunā, sirdij tuvā un „zvaigžņotā" projekta attīstībai. Lūk, tāda ir situācija!
Es, pametot savu partneri kārtot uzņēmuma lietas, dodos uz pārrunām. Viena pati. Turklāt manās rokās nav neviena „trumpja", jo Pircēju bažas ir pamatotas: Valsts struktūru darbības privatizācijas laikā ir neprognozējamas. Pircējiem ir pamatots iemesls bažīties. Pamatots.
Bet!
Mums ir tiesības un karsta vēlēšanās saņemt savu naudu uzreiz! Šāds arī ir mans uzdevums – panākt priekšapmaksu, kā Ilfam un Petrovam: „No rīta nauda, vakarā krēsli", turklāt, kad pienāks vakars, es nezinu.
Nu ko... Likmes ir izdarītas un nākotne miglā tīta. Pret mani „spēlē" Pircēju trio – solīdi kungi, ļoti nopietni, iespaidīgi, kā tas pienākas lielām „biznesa haizivīm". „Orķestri diriģē" advokāta kungs – sabiedrībā labi zināma persona, viltīgs un pavisam noteikti nav uz „muti kritis". No otras puses es, kuras vienīgais atbalsts esmu es pati. Pēc skaita un formāta puses acīmredzami ir dažādās „svaru kategorijās". Turklāt mani nostāda fakta priekšā, ka pārrunām mums ir tikai trīs dienas, un šajā termiņā ir jāiekļaujas. Un es saprotu, ka šajās trīs dienās viņi mani „pabāzīs" zem ceļa ruļļa. Tieši tādēļ, man ir nepieciešama ne tikai uzvara, bet ļoti ātra uzvara, kā spēlē „Kas? Kur? Kad?" – „zibens" turnīrs.
Kas gan ir jādara, lai pirmais nogurtu pretinieks? Ir jādod viņam pastrādāt. Tādēļ es, klusītēm sēžu un dodu viņiem iespēju izteikties. Ko viņi arī dara, ar zināmu diplomāta daiļrunības pieskaņu. Un pavisam atklāti mēģina man pierādīt, kādēļ nav iespējams un kāpēc man nepienākas priekšapmaksa. Katrs no trijotnes tiek pie vārda, izsakot savas tēzes. Arī advokāta kungs godīgi atpelna savu honorāru, „spīdzinot man" ar savām dzēlīgajām piezīmēm.
Beidzot ievēroju, maniem oponentiem izsīkusi argumentu jūra un viņos iezadzies knapi pamanāms nogurums. Šajā brīdī ir mana kārta izspēlēt uzvaru nesošo gājienu, tā kā nebiju pārliecināta vai cits brīdis maz pienāks. Tādēļ no sirds pateicoties, par izsmeļošo stāstījumu un paskaidrojumiem, piekrītu viņu argumentiem, visam piekrītu un „glaudu pa spalvai", kamēr kungi pilnībā atslābst. Viss, - saku, - Jūs visu pareizi skaidrojat. Lūk, tikai viena maziņa, bet svarīga nianse.
Mani sarunu biedri saausījās. Ko gan tādu, gudrie prāti, palaiduši garām? Un uzmanīgi gaida kādu gan „pigu" es no kabatas izvilkšu. Bet „pigas" man nav, tādēļ es meloju acīs skatīdamās par vienīgo iespējamo lietu: „Saprotiet kungi, – saku, - situācija ir sekojoša: neviens no Jums, pat ļoti karsti vēloties, nevar par sevi pateikt, ka viņš ir godīga dāma. Bet es - varu. Tādēļ Jūs man, godīgai dāmai! – samaksāsiet uz priekšu.
Kā viņi „zviedza"! Tieši zviedza, jo par smiekliem to nosaukt būtu pārlieku maigi. Viņi smējās, žagojās, sarka, slaucīja smieklu asaras, pēdējiem spēkiem šņaukājoties steigā izvilktajos lakatiņos. Viens no kungiem smieklos pat uzkrita galdam, bet nevarēja rimties. Starp citu, manu argumentu neviens tā arī neapstrīdēja. Arī trīs dienu pārrunas izpalika. (Tiesa advokāta kungam gan uz mani palika „zobs", jo honorārs bija noteikts par stundu darbu, bet arī viņš bija pilnīgi bezspēcīgs kaut ko mainīt šajā situācijā). Šeit arī beidzās visas pārrunas. Parakstījām mēs vienošanos un nedēļas laikā saņēmu visu prasīto summu, kā vēlējos.
Protams, ka palīdzējām ar privatizāciju. Kā godīgie. Un nākamos astoņus mēnešus bijām samērā tuvi draugi un tādi arī šķīrāmies...
Vēl joprojām, satiekot kādu no šīs trijotnes, cilvēkam nekavējoties dabiski uzlabojas garastāvoklis.
Sīkums, bet patīkami!
