„Profesijas kuriozi" numurs 22
Anekdotes par „biznesa partneriem" jau kļūst par klasiku. Taču, kā saka: „Katrā jokā ir daļa patiesības." Tātad, kad dzīvē sastopies ar situāciju, neiedomājami līdzīgu tām, par kurām vēlāk sāk stāstīt „teikas", nepārstāj brīnīties par cilvēku muļķību, alkatību un netikumības pakāpi (vispārākajā pakāpē). Par laimi, kaut kas tāds negadās bieži.
Tomēr – gadās. Tā kā kādā darījumā, kur satikās uzreiz divas (!) absolūti antisociālas personas. Kaut kas tāds notiek ļoti reti...
Mēģināšu dot viņiem īsus raksturojumus un attiecīgi, stāstam piemērotus vārdus. Tipāžiem raksturīgus pseidonīmus, mhh.
Pirmais – padzīvojis, bet žiperīgs, kaut arī klibs vīrietis. Zina visu labāk par visiem. Absolūti pārliecināts par to, ka visa pasaule ir pret viņu, tādēļ visur staigā ar advokātu. Bezmēra pļāpīgs un haotisks, tai pat laikā neizmērojami stūrgalvīgs.
Dosim viņam vārdu – KUBUS.
Otrais - ar savu tieksmi uz krāpniecību skandalozi pazīstama persona vidējos gados, necils, līdz riebumam pieklājīgs un glums ar noslieci uz uzspēlētu uzvedību, ar kuras palīdzību cenšas noslēpt savu rausēja dabu. Mums viņš būs TARANSKIS.
Viss sākās ar pavisam necilu Kubusa vizīti mūsu birojā. Viņš atnāca piedāvāt mums pārdošanai savu projektu – brīnišķīgu zemes gabalu labā vietā ar dzīvojamā ciemata izbūves projektu. Maksāja šis īpašums pavisam labi – apmēram pusmiljonu dolāru. Arī tagad tā ir liela nauda, bet toreiz – 2003.-2004. gadā tā bija tiešām liela nauda.
Projekts bija ļoti interesants un mēs, protams, uzņēmāmies to pārdot. Pārliecināt klientu par to, ka mums par darbu nāksies maksāt, nemaz nebija tik viegli! Šī informācija visu laiku kaut kā „aizslīdēja prom" no viņa uzmanības loka. Bija vajadzīgas vairāk nekā trīs stundas laika un vienas manas darbinieces īpašās prasmes, kuras mūsu korporatīvajā valodā tiek sauktas par „rotveilera tvērienu"
„Tvēriens" palīdzēja, līgums tika parakstīts.
Nekavējoties tika atrasts pircējs. Dzīvojamo platību būvniecība pieņēma apgriezienus, ciemati bija modē. Arī par to, ko vēlāk sauca par „Taranska ciematiem" (mūsu otrā stāsta varoņa vārdā), vēl neviens neko nebija dzirdējis. Tikai vēlāk kaudzēm sāka parādīties „laimīgie" zemes gabalu nekurienes vidū, kur neviens neko pat negrasījās būvēt, īpašnieki. Bet toreiz – viss bija jauns un par privātmāju piepilsētas ciematā sapņoja daudzi.
Ar entuziasmu.
Tā, lūk, vērsās pie mums pircēja Taranska personīgais palīgs, tā un tā, vai jūs nevarētu aizbraukt pie viņa uz mājām, jo drošības apsvērumu dēļ viņš ārā no mājām neiziet. Bet zemīte šī viņam ļoti der un noteikti, noteikti tai ir jākļūst par viņa īpašumu.
Līdzīga mēroga darījumam ir jāpievērš lielāka uzmanība nekā parasta nekustamā īpašuma pārdošanai. Tā, protams, mēs izbraucām „pēc izsaukuma". Uzņemti mēs tikām laipni, mūs apmīļoja, no matu galiņiem līdz papēžiem tikām apbērti ar solījumiem. Uzreiz bija saprotams, ka tiem nav vērtības, jo ne jau velti Taranskis „bija iemantojis" savu reputāciju, viņa ideja skaidra kā ūdens: "Kā lai šo zemīti dabū, bet naudiņu nesamaksā". To, ka starpniekiem nemaksās, tas pats par sevi saprotams. Mūsu patiesi rausīgais džentlmenis Taranskis risina citu problēmu – kā lai arī pārdevējam nesamaksā.
Pircēja nodomi skaidri, neskatoties uz visu „kruto bazarēšanu". Tā ka es uzņemos iniciatīvu, tiekos ar mūsu pārdevēju un skaidros (kā man likās) izteicienos izkāstu situāciju: „Pašam sarunās neiesaistīties, uzticēt lietu man, savādāk – beigas." Bet viņš taču mums ir KUBUSS, pie tam „pats gudrākais"! – un arī maksāt negrib.
Īsāk sakot, šīs divas dumpīgās dvēseles atrada viena otru. Nu, protams, par mums, starpniekiem viņi uzreiz vienojās. Pareizi! – nemaksāt. Izskatās, ka šeit viņiem bija pilnīga vienprātība.
Tieši ar šo cēlo degsmi mūsu Kubuss palaida garām tos pazemes akmeņus, kurus Taranskis viņam gādīgi bija izlicis.
Advokāts arī aizlaida gar degunu.
Tiešām nezinu, par ko katrs no viņiem domāja, bet spriežot pēc līguma, katrs cerēja otru kaut kā apvest ap stūri. Rezultātā radās situācija, kad Kubuss dabūja naudas astīti un aizliegumu Zemesgrāmatā darījumu veikšanai bez Taranska atļaujas.
Bet Taranskis saņēma „tiesības uz aizliegumu", bet uz pašu zemi .... – nē.
Un abi, ja tā drīkst teikt „uzņēmēji", palika pilnīgi bezcerīgā situācijā, kad viens negrib maksāt, bet otrs arī tiepjas. Un vēl, kas ir raksturīgi, viens nogaida, jo joprojām cer apvest ap stūri, bet otrais –paraduma pēc. Viņš taču labi „zina", ka visa pasaule ir pret viņu.
Iestrēga viņi šādā aunu pozā uz ilgu laiku. Uz tik ilgu laiku, ka es paspēju uzlikt arī savu aizliegumu, iesniegt prasību tiesā, veikt paraksta ekspertīzi, jo mūso Kubuss pēkšņi pa tīro „aizmirsa" par mūsu savstarpējo līgumu. Vēl vairāk, es paspēju pat uzvarēt tiesā un pat saņemt savu komisijas naudu kopā ar soda naudu (bet no pusmiljona tā nebūt nebija maza nauda).
Šis stāsts vilkās ilgāk par gadu.
Šie divi „biznesa partneri" nekādi nevarēja vienoties.
Šis gadījums beidzās traģiski, Kubuss galu galā bija tik ietiepīgs, ka visiem spēkiem centās darījumu „noraut". Es domāju, ka pat gadījumā, ja viss būtu OK, viņš vienalga spurotos pretī. Bet šeit viņam ir situācija – pat nav jāmeklē iegansts – viss jau tāpat, paldies Dievam, „ir slikti". Tā ka tad, kad viņš jau bija saņēmis tiesas spriedumu un Taranskis bija gatavs atzīt sakāvi un samaksāt, viņš nolēma .... pārdot šo zemi citam pircējam (!), tā teikt, par spīti ienaidniekam.
Taču... ilgi nebija jāgaida Kas tur patiesībā notika? Ja kāds arī zina, tad klusē. Gan Kubuss, gan viņa atrastais jaunais pircējs gāja bojā.
Vainīgie tā arī netika atrasti....
Protams, cilvēciski man ir žēl par to, ka cilvēki pāragri aizgāja no dzīves. Tomēr, piespiedu kārtā vērojot šīs peripetijas (vismaz līdz brīdim, kamēr es saņēmu savu honorāru), varu pilnīgi noteikti pateikt, ka viņš pats sev bedri arī izraka. Dziļu. Ja jau ieņem pozīciju „es esmu pret visu pasauli", tad arī pasaule pret tevi pagriezīs ne to maigāko sānu.
Kāda laime, ka mūsdienās šādi „biznesa partneri" līdzīgi kā dinozaura olas ir sastopami ārkārtīgi reti...
Būtu labi, ja izmirtu pavisam...
