„Profesijas kuriozi" numurs 19
Vecums...
Tas taču nav tikai tas, ka tavs kādreiz tik lokanais un paklausīgais ķermenis pēkšņi sāk niķoties un radīt problēmas visdažādākajās vietās. Nē, ne tikai ... vecums ir arī tas, ka aiziet tie, ar kuriem tu biji kopā tik daudzus gadus. Un tie, kuri palikuši arī vairs nevar sniegt atbalstu.
Jaunie kaut kur steidzas, dzīve tik strauji mainās, ka nav saprotams, kur un kā tai var paspēt līdzi... Tā tu stāvi šīs garām skrienošās dzīves malā, stāvi viens, vienatnē ar sevi.
Diezgan skumjš stāsts.
Taču tas ir noticis. Viena mana sena kliente, ja veca, bet ļoti darbīga un cienīga sieviete palūdza man palīdzēt viņas senai paziņai, vientuļai un smagi slimai 86 gadus vecai sievietei Stasjai Grigorjevnai. Stasja Grigorjevna bija palikusi pavisam viena, viņas vienīgais radinieks dzīvoja tālajā Biškekā, tūkstošus kilometru no Rīgas. Bet viņai pašai nu jau grūti tikt galā ar dzīvi.
Īpaši tāpēc, ka viņai bija neārstējama slimība un ārsti viņai deva kādus 2-3 mēnešus. Nodzīvot...
Patiesībā Stasja Grigorjevna negribēja daudz. Viņai bija vajadzīga kopēja, sabiedrotā un palīdze mājas darbos vienā personā. Līdz mūža galam. Bet pēc tam, lai viņas dzīvoklis tiktu pārdots, bet nauda nodota viņas mīļotajam radiniekam Biškekā. Ir apbrīnojami, kā tik trauslā, slimības nomocītā ķermenī atradās tik daudz mīlestības un vēlmes palīdzēt tālajam radiniekam.
Jāatzīmē arī viņas saprāts, Stasja Grigorjevna visu izskaitļoja un paredzēja. Visu. Gandrīz visu...
Ne jau velti jaunībā bija strādājusi Latvijas Ekonomikas Ministrijā, prata gan skaitīt, gan plānot visu, pat savu aiziešanu. Saskaitīja visus nodokļus, nodevas, kas saistītas ar mantojumu, izdevumus kopējai, zālēm, pat riskus saskaitīja. Ar vārdu sakot, radīja sava veida „biznesa plānu". Kārtīgu.
Tā būtība bija sekojoša. Man bija jāprivatizē dzīvoklis uz sava vārda un par savu naudu. Par savu naudu jāapmaksā kopēju, zāles utt.. Visu līdz pat bērēm, kuru sakarā arī bija skaidras instrukcijas. Bet pēc tam dzīvokli pārdot, no šīs summas atskaitīt izdevumus un savu peļņu, bet atlikušo aizsūtīt mīļotajam radiniekam uz Biškeku.
Reputācija ir abpusēji ass ierocis. No vienas puses – ir brīnišķīgi, kad tev tic. No otras puses – dažkārt tā ir milzīga atbildība, kuru kādreiz pat negribas uzņemties. Bet bija neiespējami atteikt tik vīrišķīgam cilvēkam, it īpaši, kad tev bez ierunām uztic praktiski visu: ne tikai nekustamo īpašumu, bet kaut kādā ziņa pat pašu dzīvi un veselību. Uztic pēdējo.
Mēs ar Stasju Grigorjevnu vienojāmies. Es viņai sameklēju kopēju – laba sieviete, piekrita pat pārbraukt pie viņas uz laiku, strādīga, pacietīga, ļoti kārtīga. Tā nu viņas kopā pavadīja pēdējās dienas. Dzīvokli es noformēju, zāles sapirku, kopēja arī centās, lāga dvēsele. Tā ar labu aprūpi mūsu Stasja Grigorjevna nodzīvoja nevis 2-3 mēnešus, bet veselus septiņus. Ārsti brīnījās.
Pavadījām mēs Stasju Grigorjevnu .... Arī Vitaļiks no Biškekas uz bērēm atbrauca. Pieaudzis, vairāk kā 45 gadus vecs vīrietis, apdomīgs. Iedeva adresi un bankas kontu, lai pārsūtu viņam naudu, kad pārdošu dzīvokli. Pateicās par darbu, solīja pavasarī atbraukt, uz kapa pieminekli uzstādīt.
Es pēc pāris mēnešiem pārdevu dzīvokli, savus izdevumus, protams, atguvu, man pienācās arī labs atalgojums. Arī Vitaļiks nepalika bešā – visi viņa mantotie tūkstoši, kā Stasja Grigorjevna vēlējās, viņa kontā iegūla.
Es savu darbu izpildīju.
Bet pavasarī uz kapa piemineklis tā arī neparādījās ..., arī vasarā - nē, un vēlāk – arī...
Kļuva saprotams, ka Stasjai Grigorjevnai nav radinieka Vitaļika, bija – un izbija. Kā radinieks izbija. Bet kā cilvēks – dzīvo laikam savā nodabā vai nu Biškekā, vai vēl kaut kur, bet par pieminekli nedomā.
Lai gan es neesmu radiniece, tā – svešs cilvēks, blakus pavisam īsu laiku atrados, bet sirds neizturēja. Uzliku es Stasjai Grigorjevnai pati pieminekli. Nelielu, bet ar vārdu. Lai ir piemiņa.
Dažkārt, kad esmu kapos, aizeju pie viņas.
Nemēdz būt bijušo klientu, ja neizlaiž viņus caur sirdi.
Bet bez sirds – tā nemaz nav palīdzība.
Vai tad ne?
