„Profesijas kuriozi" numurs 16
Ak! Cik gan mēs visi esam dažādi....
Atšķirīgi gan pēc vecuma, gan pēc izglītības, dzīvesveida, interesēm .... Visu pat grūti uzskaitīt. No vienas puses – tas ir brīnišķīgi! Pasaule ir koša un daudzveidīga.
No otras puses – dažkārt ir grūti uzminēt, kas gan cilvēkam ir galvā. Gadās, ka viņam – cilvēkam – ir ne mazāk grūti saprast, ka tu viņu nesaproti. Viņš taču skaidri zina, kas viņam tur, galviņā, notiek. Un kaut kā aizmirst, ka galvaskausiņš taču nav caurspīdīgs un ka ir „tas ir milzīgs noslēpums", kas tajā „katliņā" vārās.
Tā arī šoreiz. Kā saka, nekas neliecināja, bet tomēr....
Atnāca pie mums un aģentūru kāds jauns cilvēks ar pavisam ikdienišķu pasūtījumu: sameklēt viņam trīsistabu dzīvokli kādā no Rīgas guļamrajoniem. Uz to brīdi tas bija visjaunākais rajons pilsētā, visas mājas vienas sērijas, visi dzīvokļi – tipveida, kā jau tas pienākas pēcpadomju guļamrajonam. Neskatoties uz pasūtītāja jaunajiem gadiem, viņš bija jau precējies, un dzīvoklis viņam bija vajadzīgs, jo drīzā nākotnē bija gaidāms ģimenes pieaugums. Nu, ko. Lieta it kā nav sarežģīta, uzdevu to atrisināt jaunai meitenei - savai stažierei. Viņa ar entuziasmu ķeras pie meklēšanas, ziņo, ka ir atradusi labus, atbilstošus variantus. Viņi brauc, skatās, nupat, nupat jau būs darījums. Braukā vienu dienu, braukā otru ....
Gadījās, ka es pāris dienu izlaidu šo darījumu no redzesloka, nepajautāju, kā virzās uz priekšu. Taču, spriežot pēc „avju" klusēšanas laimīgais „satisfaction" tā arī vēl nav iestājies. Jautāju: „kā iet?"
Mana stažierīte ir tuvu asarām: „Nezinu, ko darīt! Es viņam 23(!) dzīvokļus parādīju, bet viņš nekādi nevar izvēlēties..... "
Jā... 23 dzīvokļi, pie tam vienā rajonā, un vēl pie tam absolūti vienādi – te kaut kas nav tā, kā vajag. Kaut kas nav pavisam vienkārši. Nevar taču aizņemts cilvēks uz līdzenas vietas, pie tam vēl ar sievu gaidībās pie sāniem, vienkārši tāpat pa rajonu klejot, skatīties vienu un to pašu un nespēt izvēlēties. Pie kam puisis absolūti adekvāts, normāls un savos 24 gados jau diezgan paliela konditorejas uzņēmuma direktora vietnieks. Jābūt taču kādam kritērijam, pēc kura viņš savu izvēli mēro.
Saprotu, ka meitene stažiere diez vai izvilks dienas gaismā šo lielo noslēpumu, tādēļ jānoskaidro pašai. Aicinu, esmu gatava jebkam....
„Bet lādīte vaļā vērās vienkārši"!
Izrādās, ka mans pasūtītājs, kā jau jaunam cilvēkam pieklājas, bija liels gan modernās TV, gan šo pašu TV nodrošinošo tehnoloģiju cienītājs. Vienkāršā valodā runājot – TV antenu, to pašu, kuras uzstāda uz jumtiem vai pieskrūvē pie mājas sienas – „šķīvīšu".
Varētu padomāt: kāds sakars starp dzīvokļa izvēli un „šķīvīti"? Izrādās – vistiešākais, kādu vien var iedomāties. Kaut kādu iemeslu dēļ, vai nu pašu antenu nepilnības dēļ, vai nu apvidus reljefa dēļ, vai nu vēl kaut kā dēļ, bet vairums tā paša guļamrajona namu atradās ārpus tā paša raidītāja zonas, no kura, tā teikt, tā pati TV arī rodas.
Savukārt mūsu klients, būdams ļoti mērķtiecīgs cilvēks, centās apvienot jauno dzīvokli ar kāroto antenu. Pie tam, dzīvokli to viņam meklēja mana „meitene", bet signāla pieņemšanas „zonu" noteica kāds īpaši apmācīts „zēns", kurš gāja pa „meitenes " pēdām. Un nevienam no viņiem neienāca prātā – viņu brīnišķīgajās, jaunajās galvās – vienkārša doma atrisināt jautājumu „no otras gala".
Toties šāda doma ienāca manā pieredzes bagātajā galvā: palūgt šim īpaši apmācītajam „satelītzēnam" izstaigāt rajonu un noteikt, konkrēti kurās mājās šis pats meklētais signāls pienāk, bet kurās no tā nav ne smakas, un tikai pēc tam sākt meklēt dzīvokli, bet tikai tajās mājās, kur šis meklētais signāls ir atrasts. (Tomēr, sakiet ko gribat, bet pieredze ir neaizstājama lieta...).
Neskatoties uz to, ka visā rajonā vajadzīgais signāls bija tikai kādās 6-8 mājās, nākamais trāpījums bija tieši desmitniekā! Tā kā mājas ar signālu bija zināmas, piemeklēt tajās dzīvoklīti bija ierasta, vienkārša un parasta lieta. Tā, ka šie tehniskie „bērni" paspēja gan nopirkt dzīvoklīti, gan tajā ievākties vēl pirms galvenā ģimenes locekļa – mazuļa Mārtiņa – piedzimšanas, kuram, ja jau par to runājam, šī pati TV bija vismazāk vajadzīga.
Toties tētis bija laimīgs!
Arī šī paša konditorejas uzņēmuma ceptā torte, kuru mēs ēdām uz mazuļa Mārtiņa un viņa vecāku veselību, bija ļoti garšīga.
Neparasti garšīga.
Bet galvenais – pelnīta!
