„Profesijas kuriozi" numurs 15
Dažkārt, kā saka, " nekas neliecina par"...
Viss kā parasti. Ir dzīvoklis - "divnieks" guļamrajonā, saimniece - jauka sieviete. Un ir uzdevums - pārdot šo dzīvokli un nopirkt citu.
Pietiekami ikdienišķs stāsts.
Un protams - pilnīgi vienkāršas darbības. Reklāma, dzīvokļa izrādīšana, dzīvokļa meklēšana pārbraukšanai, ierasts, rutīnas darbs, kurš aizņem kaut kādu zināmu laiku, bet viennozīmīgi beidzas ar rezultātu. Standarta, ieplānotam un neizbēgamam darījumam.
Visi darījuma dalībnieki, bet dažkārt arī tā saucamās "ieinteresētās puses", mammas, draudzenes, "konsultanti", "autoritātes" u.t.t. satiekas pie notāra un noslēdz pirkuma - pārdevuma līgumu izvēlētajam īpašumam. Nekā jauna un neparasta.
Protams, ka visi līguma punkti iepriekš tiek precizēti un saskaņoti, lai nebūtu nekādu kāzusu.
Tomēr... lai kā arī tu necenstos, lai cik vienkāršs būtu darījums, nevari būt pasargāts no visdažādākajām nejaušībām, kuras ir spējīgs tev sagādāt "kreatīvi domājošs" klients. Labi - ja domājošs...
Lūk arī šoreiz, it kā jau viss bija sarunāts, izskaidrots, gandrīz galvās iekalts. Mūsu klientei pārbraukšanai ir nepieciešamas divas nedēļas, klapatu pilns notikums - pārcelšanās. Neērti, protams, bet - būtībā reāls termiņš.
Pircējs, mierīgs un nosvērts puisis, neiebilda. Attiecīgi termiņi tika iekļauti līgumā, visas puses līgumu parakstīja, notārs uzspieda zīmogu un līgums "aizceļoja" uz zemesgrāmatu reģistrācijai.
Visi paspieda viens otram rokas un devās gatavoties jaunai dzīvei. Pēkšņi, burtiski dažas stundas pēc darījuma noslēgšanas, zvana mana kliente sirdi plosošā histērijā! Trako tā, ka es nekādi nevaru saprast, kas noticis. Un fonā ir tāds tracis, ka saklausīt kaut ko vispār nav iespējams. Beidzot saprotu. lieku klientei izsaukt policiju un pati dodos uzdevumā, tā kā ar savu klientu veselību un dzīvību riskēt neesmu gatava.
Kas gan ir noticis? Mūsu "domīgais" pircējs, kā noskaidroju, tikai ļoti retu reizi ir "domīgs". Bet "jautrā prātā", un brīdī kad vēl arī draugi, kā saka "piemet ogles", pat ļoti "kreatīvs" izrādās. Jaunā pirkuma "apmazgāšana" ar draugiem, kā izskatās, diezgan manāmi laupījusi viņam atmiņu, jo pavisam piemirsis bija, ka dzīvokļa atslēgas saņems tikai pēc divām nedēļām. Un atnācis ar draugiem ievākties. Uzrīkojot tādu traci, kādu uzrīkot ir spējīgi tikai trīs "jautrā prātā" esoši veči, un, pārliecinoties, ka pircējs labprātīgi durvis neatvērs, nolēma izmantot radikālas metodes.
Ak jā... Dzīvē neizdomāsi, līdz kam var novest vienkārša lauku puiša kreatīvā domāšana. Viņš pat nepaslinkoja un sagādāja cirvi. Un manas atbraukšanas brīdī uz durvīm jau rēgojās pāris simpātiskas rievas no "zemnieka ieroča". Bija arī policija, un cirvis, un pats trača autors ar diviem līdzautoriem. Un, protams, mana līdz nāvei nobiedētā kliente, kura bija pilnībā zaudējusi spēju runāt - aizsmakusi nabadzīte no kliegšanas.
Par laimi viņai pie rokas bija savs līguma eksemplārs, kurā ar melnu uz balta stāvēja rakstīts, ka ne ar cirvi, ne bez tā, nav pircējam tiesību pretendēt uz dzīvokli pirms nolīgtā termiņa. Ieeja būs atļauta tikai pēc divām nedēļām.
Jums vajadzēja redzēt viņa pārsteigumu! Un manu... Es bezjēdzīgi 40 minūtes skaidroju viņam līguma punktus, bet viņš tikai tagad, pirmo reizi tos saprata! Un tik ļoti patiesas jūtas bija viņam rakstītas sejā, tāda nesaprašana un nožēla, ka pat policijai nepacēlās rokas nogādāt viņu ar pudeles brāļiem uz karceri. Protokolu, protams, sastādīja. Bet kā nekā cirta viņš savu īpašumu, tad arī kompensēt nevienam neko nevajadzēja...
Paņēmām no viņa solījumu, ka divu nedēļu garumā, pie dzīvokļa durvīm viņš pat tuvumā nenāks un palaidām. Bet es "līdz uzvarai" tālruni pat naktīs neatslēdzu, katram gadījumam...
Jāatzīst, ka solījumu viņš tiešām ievēroja. Tikai pēc manas komandas viņš atbrauca pieņemt dzīvokli. Bez cirvja, protams. Cilvēki tomēr ir labas radības.
Tikai dažkārt - ļoti..., kā lai tā maigāk pasaka? - ne vienmēr pielec, un ne uzreiz.
Un ne visiem...
Un kādēļ esam mēs???