„Profesijas kuriozi" numurs 14
Lai pasmejas par mani tas, kurš nekad nav kļūdījies. Un man būs, ko atbildēt, jo nekļūdās tikai tie, kuri neko nedara.
Kaut arī visi mēs tiecamies pēc pilnības, tā diemžēl tikai rēgojas, kaut kur pie apvāršņa.
Pašlaik, kad gandrīz visi nekustamie īpašumi ir pārgājuši privātīpašumā un darījumi notiek pirkšanas – pārdošanas ceļā, līdzīga kļūda diez vai ir iespējama. Tu nopirki - godīgi samaksāji, viņš pārdeva – naudu saņēma. Nekādu problēmu.
Ne tā kā sensenos laikos, kad nekustamie īpašumi piederēja „Viņa Majestātei" Valstij un nopirkt tos nebija iespējams. Arī dzīvokļu maiņa varēja notikt tikai ar attiecīgās Valsts iestādes gādību. Bet piemaksa, vispār bija kaut kas briesmīgs, krimināli sodāms, tādēļ lieta slepena, tumša un „pagrīdē" veicama.
Bet tad, kad kaut kas netiek darīts dienas gaismā, bet režīmā „zem galda", protams, kļūdu iespējamība ir daudz lielāka.
Jāsaprot, kas tieši tajos laikos saucās necilā vārdā „maiņa". Pieņemsim, kāds vēlās iegādāties dzīvokli. Par naudu. Bet dzīvoklis taču nepārdodas. Šajā brīdī ir jāatrod kāds, kurš vēlas savu vienistabas dzīvokli samainīt uz divistabu. Protams, ar piemaksu. Atrodam divistabu dzīvokli. Bet tur cilvēks vēlas, piemēram, trīsistabu dzīvokli, arī ar piemaksu. Bet trīsistabu dzīvokļa iemītnieks vēlās, vēl dievs vien zina ko. Un tā šī ķēdīte turpinās līdz brīdim, kad kāds beidzot neko nevēlās, izņemot maisu ar naudu. Un, lūk, no visām šīm piemaksām, tas maiss arī salasās, ar kuru paliek šīs ķēdītes noslēdzošais „posms". Šādas ķēdītes veidojās bezgalīgi garas. Ir bijušas pat 16 iesaistītas personas. Ne katrai galvai tas ir aptverams... ķīniešu ābece, kaut kāda.
Kādu dienu mēs veicām kārtējo „gadsimta darījumu", ar daudziem iesaistītajiem, kur katram vēl galvā savi „tarakāni". Izdarījām, visiem atdevām dokumentus, naudu noskaitījām, visus palaidām un... atjēdzamies. 1000 ASV dolāru nepietiek. Šobrīd 1000 zināt cik daudz, bet pirms 15-17 gadiem šāda summa bija liela nauda. MILZĪGA...
Tas nozīmē „ieberzāmies". Sēžam, prātojam, ko iesākt. Sākām rēķināt, kam, uz kurieni un cik naudas atleca. Un izskaitļojām „laimīgo". Izrādījās diezgan kolorīts personāžs – cienījams onkulis ar garu bārdu, no vecticībnieku draudzes. Kā šodien atceros, ar Tēva vārdu Trofimičs. Mani vīrieši, protams, kā ierasts vīriešiem, sāka izstrādāt dažādus spēka paņēmienus. Nācās viņu degsmi atdzesēt un palaist izvēdināt galvas, kamēr es mēģināšu rast jautājumam risinājumu.
Sazvanījos ar Trofimiču un uzaicināju uz biroju. Visus izdzinu, lai neviens zem rokas netrāpās, sēžam, dzeram tēju, skaidrojam situāciju, tā mierīgi, nosvērti. Un noskaidrojam, ka mans sarunu biedrs, nepārprotami dziļi ticīgs cilvēks, neliekuļoti uzskata, ka lieko naudu viņam ir sūtījis Dievs. Un tas nozīmē, ka tā pienākas viņam pēc taisnības un atdot to viņš nekādā gadījuma negrasās.
Kaut arī es neesmu dziļi reliģiozs cilvēks, no sirds nopriecājos, ka savā laikā atradu iespēju labi iepazīties ar Bībeles lasījumiem. Tā ar Trofimiču mums sanāca diskusija par reliģijas tēmu, pret tēzi „Dievs deva", mana tēze bija „nelabais iekārdināja". Diskutējām divas stundas. Tēju izdzērām – neizmērojami daudz. Es jau tik daudz reižu pie durvīm saklausīju nemierīgu soļu dipoņu, bet, par laimi, neviens nesaņēmās tik svarīgu diskusiju pārtraukt, teoloģisku.
Pēc ilgām debatēm, tomēr nonācām pie slēdziena, ka jā, tomēt „nelabais iekārdināja".
Trofimičs pat apjuka. Viņš taču ticīgs cilvēks, bet te sanāk, ka grēkā kritis. Steidzami kaut kas ir jādara lietas labā. – Man, - saka – šīs naudas līdzi nav!
- Labi, nav šodien, atvedīsiet rīt.
Sarunājām, ka ap pusdienas laiku viņš naudiņu arī ievedīs. Un aizbrauca.
Mani kolēģi arī uzreiz klāt: - Bet tu rakstisku apliecinājumu paņēmi? – Nē, - atbildēju, - nepaņēmu. Rīt viņš pats naudu atvedīs.
Ne visi saprata, bet samierinājās. Gaidām.
Kā jau gaidījām, nākamajā dienā pusdienas laikā ierodas mūsu Trofimičs. Ar aploksni, kā pienākas. Sniedz naudu, pateicas, protams, no sirds.
Mani „kareivji" jau mani vaktēja gaitenī: - Tu pārskaitīji?
-Nē, - atbildu, - nepārskaitīju. Esmu pārliecināta par viņa godīgumu.
Paskatījāmies, protams, viss precīzi, kā tam bija jābūt. Samaksājām, visu, kas bija jāsamaksā, tajā skaita arī mani puiši saņēma savu naudiņu. Aizgāja apmierināti, bet kaut kā neierasti klusi...
Nākamajā dienā atzinās – aizgāja uz baznīcu, jo ļoti labi bija ap dūšu.
Tā kā – neņēma nelabais virsroku...
Arī šoreiz!
