„Profesijas kuriozi" numurs 12
Tikai nezinātājs var domāt, ka māklera profesija ir saistīta tikai un vienīgi ar nekustamo īpašumu. Patiesībā tas ir darbs ar cilvēkiem. Darbs ar visdažādākajiem cilvēkiem, gan dzimuma, gan vecuma, gan sociālā stāvokļa ziņā un, protams, katram ir savas problēmas un vājības. Dažkārt, neskatoties ne uz ko, cilvēki ir ļoti jāmīl, lai turpinātu iesākto darbu.
Un arī šī stāsta nebūtu, ja vien ne vēstule...
Bet visu pēc kārtas.
Pie manis griezās pāris – „jaunie pensionāri" ar vienkāršu lūgumu – palīdzēt viņiem pārdot dzīvokli un pārcelties uz dzīvi Krievijā, uz ciematu, kā šodien atceros, „Palkino". Situācija ierasti vienkārša. Vienojāmies un sākām strādāt. Ģimenes galva uz jauno mājvietu bija devies ātrāk, lai iekārtotu saimniecību, bet „dārgā" puse palika, līdz brīdim, kamēr tiks pārdots dzīvoklis. Sieva pavadījusi vīru ceļā, tajā pašā dienā „uzkāpa uz korķa". Pat visļaunākajā murgā nevarēju iedomāties, ka sieviete var tā pļēgurot. Vienu dienu, divas... Pirmo reizi es sapratu, kādēļ tautā tiek lietoti vārdi „žūpa, pļēgurs, zilītis". Nekad agrāk ar ko tādu nebiju saskārusies, bet saimniece, kura, uz ceļiem rāpojot, atvēra durvis, tiešām bija zilā krāsā. Tiešām! Reāls „zilais putniņš". Raud, lūdz piedošanu..., bet dzeršanu pie malas nemet. Kad darījums jau bija ieildzis vairāk kā mēnesi, es sapratu, ka vairs negribu ar viņu auklēties. Tas nav mans aicinājums – pa grāvjiem klientu meklēt. Vienkārši metu pie malas šo bezcerīgo gadījumu. Pie velna visu!
Pēc kāda laika es saņēmu vēstuli no vīra. No tā paša ciema Palkino. Vīrs raksta, ka viņš pats, gotiņa Zorka, bullītis Borka, sunītis Bujans un vēl vesela kaudze ar lopiņiem, gaida – nesagaida „mīļo saimnieci" un tikai es varu palīdzēt viņiem to sagaidīt.
Ticiet , sirdsapziņas balss ir visspēcīgākā, jo grozi kā gribi, saprotu, ka izvēles man nav un darījums ir jānoved līdz saprātīgām beigām. Neskatoties ne uz ko, pat ne uz „zilajiem putniņiem".
Braucu pie „mīļās saimnieces". Saprotams, ka viņu nesastapu, bet sastapu kaimiņieni un sāku pārrunas. Pēc ilgākām pārrunām mēs abas vienojāmies „sazvērestībā". Kaimiņienes uzdevums: tiklīdz mūsu „putniņš" atrāpos mājās, ir to ieslēgt, lai nekur neaizlaistos, un nekavējoties piezvanīt man. Nekavējoties! Tas arī tika izdarīts.
Uzzinot, ka „putniņš" ir būrītī, ņēmu palīgā profesionālu medmāsu un tā agrāk no rīta devāmies „uzdevumā". Un uzdevums bija pavisam vienkāršs, mūsu „putniņš" ir jānogādā pie notāra. Lai arī uz paģirām, bet skaidrā. Tādēļ rīkojāmies pavisam vienkārši – auksta duša un zaļa kremplīna kleita. Un pase. Un kafija. Un ķermenis automašīnā un aidā uz biroju. Tajā dienā notārs darbu sāka tikai ap pusdienas laiku, bet pulkstenis rādīja agru rītu. Es šajā brīdī jutos kā partizāns „mums tikai dienu noturēties un nakti pārdzīvot, kaut tikai nieka trīs stundas". Šī iemesla dēļ „mīļajai saimniecei" tika pielikts „konvojs", divi stažieri, jauni un veselīgi puiši, lai spētu noķert, ja nu kas. Jāpiebilst, ka abus bēgšanas mēģinājumus viņi arī novērsa...
Gandrīz nešus aiznesām klienti pie notāra un parakstījām pilnvaru. Dzīvokli pārdevām un sarunājām pensiju sūtīt pēc jaunās adreses Krievijā. Vēl atceros, kliente saņēma kompensāciju, sešu pensiju apmērā, kuru Latvijas valsts toreiz izmaksāja tiem, kas izbrauca dzīvot uz Krieviju.
Aizbraukšanas brīdī atjēdzas mans „putniņš". Viss jau nokārtots. Gan dokumenti sakārtoti, gan kompensācija saņemta, gan auto sarunāts. Naudu par dzīvokli viņai gan neatdevu. Vienojos par jaunu „sazvērestību" ar „putniņa" vīru. Viņš, nabags, speciāli uz rajona centru brauca, atvēra bankā kontu, lai naudiņa pie tādas „glabātājas" nepazustu.
Aizsūtīju es viņu. Pēc apmēram mēneša ienāk birojā onkulītis. Tāds vienkāršs lauku vecis. „Lūk" – saka – es pie jums pēc rīkojuma. Jums sūtījums". Un izvelk no maisiņa mantiņu – vāveri ar čiekuru. Un vēstuli. Un Jūs domājat no kā? No tā paša klienta no ciema „Palkino"! Ar pateicību no sevis, no gotiņas Zorkas un no visiem pārējiem iemītniekiem, paldies par „saimniecīti". Dzīvo viņi tagad visi kopā, ilgi un laimīgi. Labi dzīvo.
Bez „zaļā pūķa"...
Toties man birojā tagad dzīvo rosīgā vāvere.
Balva...
