„Profesijas kuriozi" numurs 11
Ak, cik gan naivi mēs reizēm mēdzam būt! Kā mēs vēlamies ticēt cilvēkiem. Ticēt tam, ko viņi saka... Un cik gan daudz laika paiet, līdz mēs piekrītam menedžmenta - klasiķa dzelžainajai rekomendācijai – L.P.Habbarda: "Skatieties –neklausieties!"
Naivums dotajā situācijā nav attaisnojums.
Bet kļūda pilnībā ir pelnījusi, lai to nekad neatkārtotu.
Un tā, pie manis pēc palīdzības griezās kāda dāma. Jā, tieši dāma! Cits apzīmējums būtu nevietā. Greznā platmalē ar puķu pušķi, satraukuma pilna, nervoza, uzvilkta kā stīga. Balss – satraukta, trīcoša un notikums – tik pat satraukts savā neaizsargātajā intimitātē.
Notikuma būtība ir tajā, ka viņas dzīvi salauza un iznīcināja šis varmāka un satraps – viņas bijušais vīrs. Nevar viņa no šī briesmoņa nekādā veidā tikt vaļā. Nelaiž un viss, kaut arī šķīrušies viņi ir jau 16 gadus! Bijušais visam nepiekrīt, arī nekāda veida dzīvokļa maiņai, dusmojas un visādi citādi pretojas. Arī bērni jau izauguši, bet viņa, vēl joprojām raizējas par savu nesakārtoto dzīvi. Arī advokāts izrādījās bezspēcīgs. Nav izejas no situācijas! Tikai uz mani liek savas pēdējās cerības, ja nu es uzburšu brīnumu un atrisināsies viņas līdz šim ieilgusī un tik traģiskā situācija.
Ak šis naivums! Nu kāpēc gan man nepaskatīties uz šo situāciju tieši un nepiespiesti? Nē, jo stulbumam nav robežu! Kā ir jācenšās, lai 16 gadu laikā nerastu risinājumu situācijai!
Bet nē! Izaicinājums ir mests un es paceļu šo cimdu un, protams, iepinos muļķīgākajā situācijā...
Tā kā profesionālisms ir lieta, kas „nebojājas", pārcilājot dažus iespējamos variantus, es atradu risinājumus! Nosacīti ātrus, nesāpīgus un nedārgus. Jautājums nesteidzoties atrisinātos 3-4 mēnešu laikā. Viegli! Rezultātā katra no pusēm iegūtu atsevišķu mājokli un brīvību. Katram gadījumam satikos ar „cietušās" advokātu, ja nu gadījumā ir vēl kāda lieta, kuru neesmu ņēmusi vērā. Nē, viss ir pareizi, varam sākt darīt.
Zvanu „varmākas upurim", uzaicinu viņu uz biroju, lai apspriestu darbības „nezvēra neitralizēšanā".
Satikāmies un uzsākām sarunu. Ak tu viens! Es pat nepaguvu pateikt savu sakāmo. Tiklīdz „verdzene Izaura" saprata, ka viņai tiek atņemta „verdzenes" loma, kas šeit sākās! To varēja dzirdēt pat aiz pagasta robežām. Puķu pušķis, kurš bija atnests pirms dažām dienām, tika izplūkāts un nomests pie kājām, balss gārdzoša, bez elpas, ar dūrēs savilktām rokām, straumēm plūda asaras! Vienkārši sakot, Desdemona „atpūšas". Tādu izrādi ne uz katras skatuves var baudīt!
Dabiski, ka šī ekspresija bija skaļa un nevarēja palikt nepamanīta! Visi darbinieki, kuri atradās birojā, saskrēja paklausīties šos vaidus un šņukstus. Zāle bija pilna. Un kā jau pieņemts šāda žanra likumos, beidzot uznācienu ar tirādi par manu bezsirdību, traģēdijas galvenā varone lepni pameta skatuvi...
Nesagaidot aplausus....
Birojā dažas minūtes valdīja kapa klusums...
Kad mēs atguvām valodu, es nekavējoties saņēmu jautājumu no personāla: - Kas tas bija?
Bet tas bija – viena aktiera teātris, precīzāk – aktrises, kura pārvērtusi savu dzīvi par vienas lomas teātri, bet savu tuvāko cilvēku dzīvi – īstā ellē, kura ilgst jau 16 gadus! Pie manis viņa atnāca ar vienu vienīgu mērķi, iegūt vēl vienu skatītāju. Tādu, kurš izrādīs līdzcietību un kalpos kā emocionālais donors. Bet še tev, līdzjūtības vietā priekškars un „game over".
Protams, ka viņa aizmuka. Paliku – es.
Ar sabradātu puķu pušķi pie kājām, toties ar TĀDU pieredzi, kura man ne vienu vien reizi vēl noderēja.
Un ne vienu vien reizi glāba.
„Skaties – neklausies!"
