„Profesijas kuriozi" numurs 10
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, vienkāršā mietpilsoņa ierastajā dzīvē notika krasas pārmaiņas. Gan oficiālajā valodā, gan ielu nosaukumos... Tāpat mainījās arī cenas par komunālajiem pakalpojumiem. Turklāt vienā mirklī un vairākas reizes! Ja iepriekš bija jāmaksā 10 lati, tad pēkšņi un neizbēgami 70-80! Vienkāršā tauta tam pavisam noteikti nebija gatava. Cilvēki neapjauta, ka maksāt nāksies.
Visiem likās - „nē, tas nevar būt", gan jau mani tas neskars. Kādu laiku neskāra arī, bet pēc tam izrādījās, ka komunālo maksājumu parādi saniedza vairākos tūkstošu un pēc tiesas lēmumiem par komunālo maksājumu parādiem, no savām dzīvesvietām cilvēki tika izlikti vienkārši „zem egles".
Tie, kam ieslēdzās pašsaglabāšanās instinkts, zibenīgi sāka prātot, kā tikt galā ar situāciju.
Tieši tādā brīdī pie mums birojā ieradās jauna un satraukta sieviete. Ar viņu pašu viss bija vislabākajā kārtībā, strādāja gana daudz un pamatīgi, bet naudu pelnīja pieklājīgu. Nopirka viņa vecākiem divistabu dzīvokli, brīnišķīgā Pierīgas ciematā. Iemitināja viņus un aizbrauca darba darīšanās. Pēc gada atgriezās, lai mierīgā gaisotnē pavadītu šeit savu atvaļinājumu, bet, ak vai, šeit viņu gaidīja tiesas pavēste. Sākusi skaidrot, kas kā un atklājās, ka māte ar tēvu visu šo gadu bija piemirsuši maksāt par komunālajiem pakalpojumiem, lūk, arī parāds, vairāk kā 1000 lati.
Ko darīt? Tiem laikiem (1998. gads) naudas summa liela un meita nepiekrīt parādu nomaksāt, jo, kurš gan var garantēt, ka, aizbraucot prom vecāki atkal nedzīvos „pēc tādiem pašiem noteikumiem" un neiestigs parādu jūgā.
Braucām lūkot, kas un kā, kāds dzīvoklis, kādi ir iespējamie maiņas varianti, lai tiktu galā ar parādu. Atbraucām un, ak šausmas, tādu vēl nekad man nebija nācies skatīt, pat iedomāties nespēju.
Katrs taču, gribot to vai nē, lietas skata pēc savas mērauklas: - ko gan es darītu, ja būtu šādā situācijā nokļuvis.
Vienīgā mana iespējamā atbilde bija: - kaut vai ogļu šahtās strādāšu, lai tiktu galā ar parādiem.
Tomēr, kā izrādījās, tāda atbilde bija tikai man un manai kolēģei, ar kuru kopā bijām ieradušās. Dzīvokļa saimnieku viedoklis krasi atšķīrās, jo algota darba veikšanu šie „balodīši" pat domās nepieļāva.
Iedomājieties, ienākam mēs dzīvoklī, bet tur – skats kā uz bildes! Sieva sēž uz sofas ar vāceli klēpī, no vāceles tiek izņemti čiekuri un no tiem kaut kas tiek gatavots. Līdzās sofai pa grīdu izklātas notis un trīcošs vīriņš ar ģitāru, viņai dzied serenādes. Idille! Aiziet! Meita strādā vaiga sviedros, lai vecākiem dzīvokli nopirktu, bet ko šie, dzīvokli serenādēs noplītē! Tā kā, pēc gadiem spriežot, saprātīga vecuma ļaudis, jo abiem vēl nav pat 45.
Izrādās, ka pati „saimniece" nestrādā un nekad arī nav strādājusi: „vairāk pa mežiem dzīvojusies, te kādu ogu, sēni vai čiekuru salasot...". Bet vīrs tepat tuvējā gaterī asina zāģus, bet pats neko nedara, lai „rokas nesabojātu".
Kad mēs ar kolēģi atguvām valodu, spriedums bija viens – dzīvokli pārdot, parādu samaksāt un nopirkt jaunu mājokli un tā patālāk no Rīgas, tuvāk mežam, ar krāsns apkuri. Vismaz čiekuri tiks likti lietā. Meita piekrita.
Atradām viņiem lielisku dzīvokli, bijušajā sovhoza teritorijā, kurā darbojās gateris. Pavisam netālu atradās mežs, viss tieši tas, „ko ārsts parakstījis". Ak jā un, galvenais, centrālās apkures vietā – jauka „Holandes krāsniņa" – tāda mīlīga, apaļīga ar dūmvadu turpat pa logu ārā izvestu. Kurini uz nebēdu un pēc malkas arī nav tālu jāiet. Maksa par komunālajiem pakalpojumiem ir tik zema, ka, pat ļoti gribēdams, lielos parādos neiedzīvosies.
Un, galvenais, visam naudas pietiek – gan dzīvokli nopirkt, gan parādus samaksāt, gan uz jauno mājokli pārcelties. Viss ir nokārtots! Tikai māmulīte neapmierināta burkšķēja, " kā gan vīriņš ar muzikanta rokām kurinās un tīrīs krāsni?" Uz ko saņēma izsmeļošu izskaidrojumu, kā tieši viņš to darīs. Viņi pārcēlās.
Meita pavisam noteikti bija apmierināta!
