„Profesijas kuriozi" numurs 9
Ar viņa daiļradi neesmu pazīstama...
Bet mantojumā saviem diviem bērniem viņš atstāja brīnišķīgu māju Rīgas pievārtē. Padomju laikos tā bija diezgan grezna - liela, 2 stāvi, divi sanmezgli, milzīga virtuve - ēdamistaba, ar treliņiem un daudzām istabām. Bet arī šobrīd - pat ļoti mūsdienīga.
Bērni saņemot mantojumu, nokļuva nevienlīdzīgā situācijā. Meita, kad vēl tēvs bija dzīvs, apprecējās, pārcēlās uz dzīvi pie vīra. Bet dēls apņemot sievu, protams, atveda to uz tēva māju. Un pēc tēva nāves viņa sieva sajutās kā vienīgā un pilntiesīgā saimniece. Un, protams, nevēlējās ne ar vienu dalīties. Bet dzērājs vīrs bija zem sievas tupeles izvēlējās pudeli, nevis māsu. Pēc neskaitāmiem mēģinājumiem vienoties, kas vilkās jau 8 garus gadus, un izraidīta no mājām ar uzrīdītu suni, māsa griezās manā aģentūrā pēc palīdzības.
Saprotu, ka 8 gadi bez soda "spēlē pret mums". Un, ja es nevēlos iestigt šajā ķīviņā uz ilgu laiku, man ir nepieciešams "zibensplāns". Ietekmes līdzeklim ir jābūt tādam, lai izeju no situācijas brāļa sieva pat nepamanītu. Labi, spēlēt, tad spēlēt.
Pirmais solis. Ņemu pilnvaru, un tūlīt vienojos ar notāru par pakalpojumu - ir Latvijā tāds pakalpojums, kad vēstuli pēc klienta lūguma notārs nogādā adresātam, fiksējot vēstules saturu un piegādes faktu. Vēstulē - prasība par tikšanos. Norādīta vieta - mājas adrese un laiks. Un protams, manas koordinātes.
Otrais solis. Gaidu saldā pārīša izbrīnīto zvanu un "nobīstos", tik kvalitatīvi, ka dodos uz tuvāko Policijas iecirkni un pieprasu nodrošināt man aizsardzību tikšanās laikā. Protams, ka iecirkņa policists skatās uz mani kā uz ienaidnieku un kaļ plānu, kā tikt vaļā no šīs "nenormālās". Bet "nenormālā" ir nokrauta ar dokumentiem no visām pusēm un viņš, kā jau jebkurš ierēdnis, saprot, ka šis ir tas gadījums, kad labāk ir darīt kaut ko, nekā vēlāk rakstīt ziņojumus un paskaidrojumus. Tieši tādēļ viņš zvana uz mājām un brīdina, ka situācija tiek kontrolēta. Vēl vairāk, brīdī kad es ierodos iepretim ieejai stāv Policijas auto. Katram gadījumam.
Protams, es bez liekas aizķeršanās iekļūstu mājā. Vēl vairāk, saimnieki ir ataicinājuši advokātu! Bet tas nozīmē - pirmo raundu esmu vinnējusi, situācija ir novērtēta samērā nopietni.
Mans uzdevums uzreiz kļūst nedaudz vieglāks - muļķis var strīdēties ar acīmredzamo. Bet advokāts ir spiests piekrist dokumentu saturam. Nu nav viņam iebildumu.
Nostiprinu veiksmi - ar mani ir konsultants-celtnieks. O, un kādu mēs izrādi uzrīkojām, gandrīz kā Raikinam, "šeit es gurķus sālīšu". Mēs paziņojam par nodomu sadalīt māju. Fiziski. Ar sienu. Un sākam mērīt sienas, skaitīt metrus, īsāk sakot zāģējam māju uz pusēm. Advokāts klusē, saimnieki - šokā, staigā, rāda. Lemjam, kura WC kuram pienākās, īsāk sakot atņemam viņiem mantiņu pēc pilnas programmas.
Nozīmējam datumu, kad izskatīsim īpašuma sadales projektu. Viss kā pie lielajiem - protokols, pušu paraksti u.t.t. Lai pakasa pakaušus.
Pēc nedēļas atrādām projektu. Un tāmi! Tā kā siena maksā naudu. Bet liela siena - lielu naudu! Un puse naudiņas jāsamaksā viņiem. Un joprojām - ar protokoliem, kā pienākas.
Šajā brīdī viņi sāk apjaust vienkāršu patiesību, būs jāmaksā un ne maza nauda, lai viņiem atņemtu pusi viņu platības. Naudu maksāt nāksies tā vai tā, tad vai nebūs izdevīgāk no māsas atpirkt viņas pusi?
Yes! Malači, paši aizdomājās! Paši pasūtīja vērtējumu, paši kredītu nokārtoja. Un briesmīgi priecājas, ka lēti tikuši cauri, samaksājot beidzot miesīgajai māsai kompensāciju par mantojumu. Man jau patīk, kad klienti priecājās. Bet kā priecājās māsa, kad saņēma naudu! Gan ceļojumā ar ģimeni aizbrauca, gan dzīvokli nopirka. Mūsu aģentūrā.
