„Profesijas kuriozi" numurs 8
Dīvaina tauta ir tie vīrieši! Ne jau visi, bet liela daļa. Ja viņi ir vairāk kā viens, tad viņiem jau pirmajā tikšanās reizē ir jānoskaidro, kurš no viņiem ir "dominējošais tēviņš". Ja spiež viens otram rokas, tad tā, ka kauli krakšķ, ja stāsta anekdotes, tad arī - kuram smieklīgākas. Bet ko es stāstu, visu jau paši esat redzējuši.
Vairumā gadījumos hierarhija tiek ieviesta diezgan ātri un ne pie kādiem konfliktiem nenoved. Vairākumā gadījumos...
Kādu dienu pie manis pēc palīdzības griezās kāds biznesmenis. Stiprs, normāls biznesmenis ar naudu, ar gudru galvu, viss kā pienākās. Arī iecere viņam bija gana laba - izmitināt Rīgas komunālā dzīvokļa iemītniekus un uztaisīt sev lieliskus apartamentus jugendstila mājā. It kā jau visiem būs labi, viņš sev iegūst apartamentus, bet iemītnieki atsevišķus dzīvokļus istabu vietā. Viss lieliski. Izņemot...
Nav ņemts vērā "dominējošā tēviņa" princips.
Gandrīz visus iemītniekus viņš jau bija izmitinājis. Palicis tikai viens kaimiņš. Un kāds kaimiņš! Pēc pases - opis pensionārs. Bet pēc fakta - atvaļināts Rīgas garnizona komandieris. Dominējošais tēviņš bez pēdiņām! Ko nu tur... Visu apzinīgo mūžu, līdz pašai pensijai. Arī ārēji - viss savās vietās... Iepriekš mēs pazīstami nebijām, bet, spriežot pēc tā, kā viņš savos septiņdesmit ar astīti izskatījās, varēju nojaust, ka ir bijis pirmais skaistulis un siržu lauzējs ciemā. Un vēl joprojām sirdī tāds pats palicis. Bet mūsu biznesmenis nebija ņēmis to vērā un neviļus bija apvainojis opi līdz sirds dziļumiem. Un, lūk, cilvēks, kurš pamatīgi apmācīts kara mākslai, sāka dzīvoklī rakt plaša profila ierakumus, un ne jau figurāli. Pusi gada viens pret otru karoja.
Viens dominē ar naudu, bet otrs - ar savu būtību, sirdi un nopelniem. Protams, ka vienoties viņi nevar. Tādēļ šoreiz man gadījās pamācīties kara viltībām.
Man kā biznesa cilvēkam, protams, ir saprotami biznesmeņa centieni. Arī opim darījums nekaitēs - par to naudas daudzumu, kuru viņam piedāvā, var nopirkt gan lielisku dzīvokli, gan uz sanatoriju pāris reizes aizbraukt.
Tātad, pie šī darījuma ir jēga piestrādāt. Aicinu ciemos opi. Viņš atnāk, bet ar "dzeloņiem" kā jūras mīna. Un atnācis tikai tādēļ, lai paziņotu: "Miera nebūs!". Labi. Man par "tēviņu" sugas jaukumiem neko pierādīt nevajag, tādēļ varam aprunāties - "par dzīvi". Par pagātni. Par nākotni. Atcerēties jaukos slavas brīžus, padižoties...
Kā mēs zem rokas ar viņu pa biroju staigājām! Es viņam savus plašumus izrādīju. "Atkusa" mans opis. Žēlojās, ka sakarā ar karadarbību viņa privātā dzīve ir sākusi ciest - nevar viņš šajā dzīvoklī aicināt savu sirdsdāmu, ierakumi pārlieku acīs krīt...
Lūk, arī mana iespēja! Privātā dzīve! Lieliski. Nemaz nerunājot par to, ka par opi esmu priecīga, arī par sevi priecājos, jo ir pie kā pieķerties...
Bet kur dzīvo sirdsdāma? Ar ko? Ar meitu guļamrajonā P, tādā ielā, mājas Nr. tāds un tāds. Lieliski! Ātri skricelēju kolēģei zīmīti, kurā... uz sitiena ir nepieciešams 2 istabu dzīvoklis. Cik gan mums ir profesionāla komanda! Es pat acis nepamirkšķināju, kad kabinetā ienāca kolēģe un vienkārši, tā starp citu, paziņoja, ka tikko ir ienākusi informācija, ka guļamrajonā P tiek pārdots dzīvoklis un tieši tur, šobrīd, gandrīz neko nopirkt nevar.
Viss! Redzu, manas opis kļūst ieinteresēts. Bet nedrīkst pārsteigties, viņš taču "pats...", tad jādod viņam izrādīt iniciatīvu. Mans uzdevums ir pamest ēsmu un apbruņoties ar pacietību. Gaidīt nenācās ilgi. Ar domāšanu opim viss bija kārtībā, viņš pietiekami ātri apjauta, kā šis dzīvoklis ietekmēs viņa privāto dzīvi. Un pats nāca ar iniciatīvu. Man nekas cits neatlika, kā tikai viņu atbalstīt.
Nekavējoties ar manu kolēģi, viņi brauca skatīties nākamo mājvietu, sirdsdāmu arī paķēra līdzi. Protams, ka viņiem patika! Un tā kā šeit viņš bija "galvenais", viņš ātri pieņēma lēmumu pārvākties par spīti "tam bagātajam". Lūk tā!
Kas arī tika izdarīts.
Un ieguva abi "tēviņi" ierakumu vietā pilnvērtīgu privāto dzīvi.
Pēc smagajām cīņām...
Galu galā, tieši sievietei ir jārada vīrietim "tas pats"...
Vai tad nē?
