„Profesijas kuriozi" numurs 7
Laikam katram no mums ir nācies izmantot viltību, lai pārliecinātu bērnu, piemēram, kaut ko apēst vai pasmaidīt pie fotogrāfa. Stāsti viņam kaut ko tādu: „Par tēti, par mammu" vai arī soli, ka putniņš izlidos .... Parasts stāsts. Bērni niķojas, mēs tiekam galā ar situāciju.

Kādreiz nākas arī pieaugušajiem līdzīgas pasakas stāstīt.
Vienreiz pie manis ieradās klients ar visai neparastu lūgumu. Viņam pieder puse no privātmājas Rīgā. Pats viņš tur nedzīvo, izīrē. Un dzīvo tur pavisam cits džentlmenis ar savu ģimeni. Brīnišķīgs cilvēks, saimniecisks, rokas ir īstajā vietā. Gan remontu uztaisīja, gan ievilka kanalizāciju, viss kā pienākas.
Nolēma šie divi kungi noslēgt darījumu: saimnieks pārdod, bet īrnieks pērk šo īpašumu. Viens pārstāj būt par īrnieku, bet otrais saņem uzreiz to, ko būtu saņēmis gadu laikā īres maksas veidā. Liekas, divi pieauguši cilvēki, par visu vienojās, cenu sarunāja, ejiet pie notāra un noformējiet darījumu. Kam jums vēl kāds vajadzīgs?
Lūk, kam! Īpaši ir jāpastāsta par pirmā stāva īpašnieci. Neiedomājami bezkaunīga persona. No tām, kas spēj piesieties pat pie staba. Noveda viņa savu kaimiņu tiktāl, ka viņš pat kopējo pagalmu izmantot nevarēja, vien pa taciņu līdz ārdurvīm – teroriste. Bet te viņas Zvaigžņu stunda! Pēc likuma no viņas tiek prasīta piekrišana darījumam. Viņai kā līdzīpašniecei ir pirmās rokas tiesības pirkumam. Un īrnieks, pats par sevi saprotams, baidās, ka viņa izmantos savas tiesības, īpaši tādēļ, ka savu otro stāvu viņš saveda ideālā kārtībā.
Tantuks jau arī agrāk abus vīriešus „turēja tonusā", bet tagad pavisam atlaida grožus:
- Nedošu atļauju darījumam, un viss!
Tā nu sāku domāt, kā ar madāmu tikt galā. Vienkāršais risinājums – noformēt dāvinājumu (tam atļauja nevienam nav jāprasa) – neder, jo pircējs ņem bankā kredītu. Bankai būtu grūti paskaidrot, kam viņam vajadzīgs kredīts, ja reiz nekustamo īpašumu viņam dāvina!
No diviem smagiem darījuma dalībniekiem – tantuka un bankas – banka, protams, ir „smagāka". Tātad izvēlamies veikt pirkumu un noregulēt tantuku. Redzot, kā abi džentlemeņi sarkst un bālē, vien izdzirdot viņas vārdu, saprotu, ka viņa ir ciets riekstiņš. Bet darbs tomēr ir jādara. Braucu, apelēju pie viņas labākajām jūtām, patiesā cerībā, ka viņai tādas ir. Bet – cerības neattaisnojās. Pavisam! Madāma tikai uz slotas nelido, pārējais pilnīgi atbilst žanra kanoniem....
Nu ko! Katrai viltīgai ..... atradīsies vajadzīgā diametra ...... Vīriešiem paskaidroju, ka virzīsiemies iztālēm, ka viņu uzdevums ir paslēpties un netraucēt. Lai kas arī notiktu, sēžam klusu ar akmens ģīmi. Gatavoju papīrus, veicu oficiālu pieprasījumu ar notāra starpniecību, gaidu reakciju. Ilgi gaidīt nenācās. Madāma pati ieradās pie manis kopā ar visu savi „armiju": meitu – modernizētu pašas kopiju – un savu juristu. Brēkā trijās balsīs, galvenais motīvs šāds: „Nē, nē un vēlreiz – nē! Nekad un nekādos apstākļos!" tieši to mēs arī gaidījām.
- Labi, - saku – ja jau tā, citas izejas nav, lai notiek pēc jūsu prāta. Jūsu kaimiņam nāksies iegādāties citu nekustamo īpašumu. Mēs jau viņam esam kaut ko piemeklējuši. Tā ka drīzumā jūsu karadarbībai pienāks gals, viņš pārcelsies.
Ak, kā gan šis trio sapriecājās! Sēž, tādi apmierināti, saskatās. Bet es pa to laiku klusiņām zārciņa vāka naglu velku ārā...
- Mēs jau esam sarunājuši – saku – jums tagad būs cits kaimiņš ....
Viņiem iedomība pa ausīm lien ārā: " Kurš gan to gribēs īrēt? Kam gan tāda būdele vajadzīga? "
Jā, - piekrītu, - patiešām būdele. Tādēļ nevienu pieklājīgu cilvēku atrast neizdevās. Piekrita tikai čigāni. Viņiem kā reiz labi: plašs pagalms, ģimene taču viņiem liela, arī zirgam vieta atradīsies...
Skatos, manām tantēm mainās sejas. Saskatās, bet nu jau kaut kā savādāk. Lepnība sāk izgaist...
- Iesim – saka, apspriedīsimies.
Nu, nu, ejiet. Bet mēs sākam izrādi. Mūsu pircēja-īrnieka sieva sāk iznest mantas pagalmā – tāda pārbraukšanas procesa imitācija.

Pietika ar vienu dienu, lai atskrietu ar piekrišanu. Nenācās pat no piedurknes vilkt ārā sagatavoto „džokeru". Cik žēl! Džokeris bija labs. Kvalitatīvs. Es jau iepriekš biju sarunājusi ar kādu čigānu, kurš solīja par nelielu samaksu sarīkot kvalitatīvu izrādi. Nenoderēja...
Atzīstos, ļāvu sev nedaudz izklaidēties. Vēl nedaudz komēdiju paspēlēju, sak, cits nekustamais īpašums ir labāks, nāksies jums tagad dzīvot ar čigāniem. Novedu madāmu līdz tādam stāvoklim, ka viņa pati notāru izsauca, visus izdevumus apmaksāja, ka tikai vakar vēl nīstais kaimiņš paliktu šeit. Tikai čigāni - ne!!
Protams, viņš palika ar lielu prieku.
Tā viņš savu izciesto īpašumu dabūja.
Un kopā ar to – tiesības staigāt pa pagalmu paceltu galvu!