Kādēļ gan cilvēks ir tik saprātīga būtne? Kādēļ gan viņš satraucas par sīkumiem? Gadās, piedzīvojot lielu prieku, viņam acīs ir asaras. Dažreiz pat neadekvātas emocijas.
Arī šoreiz klients „izcēlās". Noslēdzām ar viņu līgumu par nekustamā īpašuma pārdošanu. Viss kārtībā, strādājam. Bet viņš staigā un nervozē. Vismaz divas reizes dienā nāk pie mums un jautā: kā iet? Bet mēs esam ierasta tauta, mana kolēģe, kura kārtoja šo darījumu – pieredzējis mākleris – aprunājas, izvada un pie darba.
Pircējs atradās ātri. Un kāds pircējs! Bez kredītiem, maksā ar „dzīvu" naudu – laime un tikai! Ātri visu sarunājām, saskaņojām līgumu un pieteicām vizīti pie notāra.
Līdz šim nekad nebiju iejaukusies kolēģu darījumos. Visi ir pieauguši cilvēki, pieredzējuši, kopā strādā jau vairākus gadus, zina viens otra iespējas, nav vajadzības ar elkoņiem „grūstīties". Es kārtoju savas lietas, skraidu pa instancēm un beidzot skrienu uz biroju ar vienu vienīgu domu – atvilkt elpu. Jau tuvojoties durvīm redzu, kaut kas ir noticis. Stāv mans sieviešu kolektīvs pagalmā un nervozi smēķē. Visi! Un visi ir maigi zaļā salātu krāsā, tādi kā zaļie cilvēciņi. Un es saprotu, ka atpūta man „nespīd", jo ir acīmredzams, ka notiek kaut kas neordinārs.
Jautāju. Un saņemu atbildi, ka mūsu klientam – pārdevējam – darījuma gaidās ir „aizbraucis jumts". Nervozē, skraida, nevienu neklausa, īsāk sakot – nav vadāms. Bet darījums ir pēc stundas! Un „rokas nauda"jau ir samaksāta. Un, ja darījums netiks novests līdz galam, problēmu pietiks visiem. Pamatotu iemeslu visam notiekošajam nav. Vienkārši, emocijas ir pārpārēm.
Tiklīdz es apjautu situāciju, pieskrien „svinību vaininieks". Vīrs sevi novedis līdz šoka stāvoklim – lūpas zilas, uz pieres sviedru lāses, elpa saraustīta, īsāk sakot viss ir slikti. Vajag steidzīgi kaut ko darīt. Runāt ar viņu par darījumu, nedrīkst, viņš vēl vairāk ieslīgs panikā. Bet par ko lai runā? Par kaut ko pavisam citu, prātā nāk doma. Un es ar šķelmīgu aci paziņoju, ka es ar viņu nerunāšu... par seksu. Viņš bija tik pārsteigts, ka pat aizmirsa nervozēt. Piekrita – par seksu mēs nerunāsim. Bet, paldies dievam, viena piekrišana bija panākta. Saku – iesim kopā pie notāra, bet pa ceļam par seksu nerunāsim. Atkal – piekrišana.
Tā arī aizgājām, divatā. Viņš, nabags, iekrampējās man rokā, kā glābšanas riņķī – līdz zilumiem, bet iet, palaikam paskatās acīs, it kā „mammīti" atradis. Bet es eju, tikai rokas pamainu, sāp taču. Un laiku pa laikam saprotu, par seksu mēs nerunājam.
Tā līdz notāram arī aizgājām, paldies, ka nebija tālu, un līgumu parakstījām „zem rociņas". Viņš, nabags, pat līgumā mazāk skatījās, vairāk uz mani: „Es varu Jums ticēt?" – „Jā, ja par seksu nerunāsim". Un tikai tad, kad bijām tikuši līdz bankai un pircējs pārskaitīja naudu, viņš manu roku atlaida.
Bet nākamajā dienā atskrēja pārlaimīgs, ar puķēm, ar torti! Visiem pateicās!
Izrādījās, ka viņam ir vesels lērums ar nekustamajiem īpašumiem, kuri ir jāpārdod, tā mēs ar viņu kopā vēl ilgi sadarbojāmies. Un pavisam noteikti, šoreiz bez jebkāda „seksa"!
Tas ir reāls stās no EKOCENTRS mākleru dzīves ikdienas.....
Stāsts no grāmatas „Profesijas kuriozi", autors Jeļena Kordževa
Grāmata nopērkama Ekocentrs birojā Tērbatas ielā 6/8, +371 22304755
