„Profesijas kuriozi" numurs 5
Ir dažas profesijas, pie kuru pārstāvjiem vēršas tikai tad, kad „sāp". Pie terapeita iet, kad sāp kakls, pie zobārsta, kad sāp zobs.
Bet pie māklera, kad „sāp" kāda dzīves daļa, jo nekustamais īpašums ir ļoti svarīga dzīves sastāvdaļa.
Tā arī šoreiz. Cilvēkam vairs nebija kur iet. Nezinu, kā viņš mani atrada, bet atrada ...
Stāsts nav no priecīgajiem, bet iz dzīves. Reiz dzīvoja divi – brālis un māsa. Abi jau gados, ne viņš ir precējies, nedz viņa pie vīra izgājusi. Tā viņi nolēma, ja jau viņiem neviena cita nav, novēlēt savu mantu viens otram. Katram gadījumam...
Sāka noformēt dokumentus. Nepaspēja līdz galam visu izdarīt, kā tas pats „gadījums", kā jau tas bieži gadās, notika agrāk. Brālis palika bez māsas un arī bez mantojuma, vien ar papīra lapu - Privatizācijas komisijas lēmumu, saskaņā ar kuru prasītājai – aizgājušajai māsai – desmit dienu laikā ir jānomaksā sertifikāti par privatizāciju.
Cilvēki jau sertifikātus bija sagatavojuši, tikai nepaspēja pārskaitīt. Kamēr brālis māsu izvadīja un šaudījās no viena jurista pie cita, pagāja jau sešas dienas. Kaut arī es necenšos būt par pasaules glābēju, saprotu, ka nevaru vienkārši viņam atteikt palīdzību, pati sev esmu kā minimums cieņu parādā. Tātad ir jāatrod risinājums. Tas atradās. Likumā ir tāds jēdziens kā „nelaiķa griba". Iesniegumā šī griba ir skaidri formulēta. Cilvēks skaidri uzrakstīja, ko grib iegūt. Tikai - nepaspēja. Bet nelaiķa gribu vajag izpildīt.
Mēs ar klientu paķērām līdzi Civillikuma sējumu un devāmies uz banku. Vairākas stundas sēdējām „apķērušies" ar bankas juristu, tā un šitā „likām kārtis", kas būs, ja tā, bet varbūt, lūk, tā.... Pret vakaru juristam izsīka argumenti. Tā nu mēs pārskaitījām sertifikātus ar norādi „nelaiķes interesēs"!
Nu kurš gan pateiks, ka viņas interesēs nebija brāli atbalstīt! Tā ka nedaudz atguvies, brālis saņēma savu mantojumu – brīnišķīgu dzīvoklīti!
Līdz ar to arī iespēju nokārtot savu dzīvi ....
Ieguva.
