„Profesijas kuriozi" numurs 3
Domāju, nav nepieciešams atgādināt, kas ir Černobiļa. Arī tas, ka no radiācijas rajoniem cietušos cilvēkus evakuēja, ierādot viņiem dzīvojamo platību dažādos reģionos, toreiz vēl Padomju Savienībā, ir visiem zināms fakts.
Šis fakts izskaidro, kādā veidā Ukrainas traktorista Nikolaja ģimene kļuva par brīnišķīga trīsistabu dzīvokļa īpašnieci Rīgā.
Bet.... gadījās perestroika. Savienība veiksmīgi izira. Latvija atdalījās, bet ukraiņu traktorists palika tālumā no dzimtenes. Ģimenes padomē tika pieņemts lēmums: dzīvokli privatizēt un pārdot. Un ar naudu aizbraukt uz „dzimto Ukrainu". Tā mēs arī iepazināmies. Parasts, ierindas gadījums, ja vien nebijis kāds „bet"!
Iespējams, ne visi ir aizmirsuši, kā izskatījās padomju pase? Pirmajā lappusē uzvārds, vārds, tēva vārds krievu valodā, bet otrajā atvērumā – tās pašas ziņas tās republikas valodā, kur pase tika izdota. Un mūsu Nikolajam krievu lappusē, pats par sevi saprotams, bija „Nikolaj", bet otrajā lappusē ukrainiski – „Mikola".
Tas jau būtu nieks, ja vien neatkarīgajā Latvijā nebūtu jāsaņem jauna pase. Te tad arī notika aizķeršanās no sērijas „augšanas problēmas", kad vēlme veidot jaunu valsti ir, bet apmācītu kadru gan ne visai daudz. Tādēļ darbā par ierēdņiem pieņem, iespējams, ļoti labus cilvēkus, bet nevarētu teikt, ka stipri profesionālus. Tieši tāds, ja atļausiet izteikties - „profs", droši vien jauks cilvēks, bet ne visai gudrs, pajautāja mūsu traktoristam, kā viņš gribētu saukties: „Nikolaj" vai „Mikola"? Un mūsu varonis, jauniegūtās neatkarības idejas vadīts, pasūtīja „Mikolu". To viņš arī saņēma, tādējādi vienlaicīgi nosvītrojot visu savu iepriekšējo dzīvi. Jo – dzimšanas apliecība ir uz Nikolaja vārda, dzīvokļa orderis – arī, pat laulības apliecība –arī tā Miloku nav redzējusi. Sanāk, ka viņš pats nav viņš, paša dzīvoklis un pat paša sieva viņam nepieder! Protams, neko privatizēt nav iespējams.
Kad nelaimīgais sāka apzināties, ka visa dzīve ir „kaķim zem astes", viņš, nabadziņš, atšķirībā no savas, pēkšņi izrādās!, „nesievas" Gaļinas, kura pilnā balsā elsoja: „Vai, ļautiņi mīļie, kas tad te notiek!!", zaudēja runas spējas. Bija gan ļoti emocionāla sieviete. Bet situācija patiešām neapskaužama. Vecās pases vairāk nav, pamēģini , pierādi, ka tur bija divi vārda rakstības varianti. Īpaši, ja tu neesi jurists, bet – traktorists, kurš turklāt ir bez latviešu valodas zināšanām. Negribēdams sāksi kliegt nelabā balsī.
Nu, jā, vienalga, kaut kas ir jādara – nepametīsi taču cilvēkus.
Tā nu mēs devāmies ar Mikolu mainīt vārdu atpakaļ uz Nikolaju. Ziedojām tam gandrīz divus mēnešus laika, uzrādījām kaudzēm izziņu, bet savu panācām. Atjaunojām vēsturisko pēctecību, dzīvokli privatizējām, pārdevām.
Nu, domāju, viss. Neredzēšu vairs viņus. Bet – nē. Atnāk laimīgi, ar pušķi... Gaļina bučo mani uz visiem vaigiem. Bet visvairāk mani pārsteidza Nikolajs. Vienkāršais, brīnišķīgais vecis, lauku traktorists, bija tik ļoti pateicīgs, ka noskūpstīja man roku. Domāju, es biju pirmā sieviete, kam viņš atļāvās noskūpstīt roku.
Protams, ka pelnīti. Un nav arī viņš pirmais vīrietis, kurš izrādīja savu galantumu. Taču viņam tā bija augstākā pateicības izrādīšana. Un es to atceros. Un līdz šim brīdim patiesi vēlu laimi Gaļinai un Mikolam.
