„Profesijas kuriozi" numurs 62
Nav iespējams uzminēt, kurš tieši kļūs par tavu nākamo klientu. Un - ar kādu problēmu nāksies saskarties, arī nav zināms. Nekādas pieredzes nebūs gana, lai attītu sarežģītos cilvēku likteņu pinekļus. Var tikai censties palīdzēt, katru reizi izvēloties aizvien jaunus risinājumus atkarībā no katra dzīves stāsta.
Kādu dienu pie manis uz konsultāciju atnāca māte kopā ar meitu. Tiesa izskatījās viņas kā māsas - abas ļoti bālas un nomocītas, tā ka vecumu noteikt gandrīz nebija iespējams. Bija pilnīgi acīmredzams, ka abas šobrīd pārdzīvo ne vieglākos laikus.
Bet patiesībā, jau neviens nenāk uz konsultāciju tikai izklaides pēc. Parādās tad, kad paši netiek galā, kad problēma ir samilzusi un prasās pēc risinājuma, kad pati dzīve "sāp". Kurš gan to zina labāk par mums mākleriem, mēs strādājam ne tik daudz ar nekustamā īpašuma darījumiem, bet cilvēkiem. Tieši cilvēkiem parasti rodas situācijas, kad kaut kas radikāli ir jādara ar nekustamo īpašumu, lai uzlabotu dzīves apstākļus.
Skatoties uz apmeklētājiem, nevienam pat nerastos šaubu, ka viņām jau noteikti kaut kas ir jādara, lai šo dzīves kvalitāti uzlabotu.
Bet kaut kam tādam es pavisam noteikti nebiju gatava.
Daudz ko esmu redzējusi un dzirdējusi, bet lai tik sūri "iegrieztos" dzīve... Izrādījās, ka ģimenes galva vīrs un tēvs, kurš bija stipri vecāks par savu lauleni, uz vecumu "sajucis prātā". Kaut kāds klikšķis viņa galvā noticis un nolēmis sākt taupīt. Un tā, ka Gogoļa Pļuškins liksies pārlieku izšķērdīgs. Viss, kam varēja būt kaut vismazākā vērtība tika "noslēpts" nezināmā virzienā. Viss! Viss, tas ir burtiski viss! Pat visi trauki tika aiznesti uz mežu un kaut kur aprakti "līdz labākiem laikiem". Un acīmredzot bija pienākuši tie sliktākie laiki. Bet ne jau tur ir tā bēda, ka sievai ar meitu nācās ēst no pašrocīgi darinātie traukiem, kuri bija tapuši no plastmasas pudelēm, bet gan tur, ka ēst jau nebija ko. Tāpēc arī abas bija nomocītas, ka nācās nodot donoru asinis, lai par iegūto naudu kaut kā sevi pabarotu.
Iepriekš jau it kā viss bija kārtībā. Un pēkšņi vienā brīdī pagaisa. Tikai trīs istabu dzīvoklis palika, kaut arī tukšs.
Un kļuva skaidrs, ka pamest viņas nedrīkst - ilgi šajā ielenkumā viņas neizdzīvos. Un ko darīt - nav skaidrs. Vispareizāk, protams, būtu šo sīkstuli ierobežot savās darbībās un nodot aprūpei slēgtā iestādē. Bet tikai tas būs dārgi un ķepīgi un arī ilgi. Bet ne naudas, ne laika šai ģimenītei nebija. Bija jāmeklē cits risinājums.
Un tas atradās! Nezinu, cik tas bija labi, pareizi vai vēl kaut kā, bet man toreiz likās visvienkāršāk. Ja jau onkulim ieslēdzās neizmērāmā apjoma skopums, tad ar tādiem pašiem "ieročiem" arī būvēsim mūsu stratēģiju. Es nolēmu, ka nopirksim no onkuļa mūsu ķīlnieces, kopā ar daļu no īpašuma.
Ideja bija pavisam vienkārša - izšķirt un samainīt viņus tā, lai manas ķīlnieces varētu eksistēt atsevišķi no strādīgā "buratino", kurš visu pēc kārtas apraka "brīnumu laukā". Un arī aprēķins attiecīgi vienkāršs: kas ir nepieciešams Buratino, lai apraktu! Pareizi - zelta naudiņa. Bet kur tās ņemt? Pareizi - samainīt! Bet tas vai tās būs monētas vai papīra naudiņa, nav svarīgi, galvenais, lai pēc apjoma būtu daudz. Nu ne jau maiss, protams, bet kurpju kaste būs tieši laikā - bērnu kurpju kaste. Dažas dienas nācās izniekot, lai pa vienam dolāram naudu samainītu un saliktu kastē. Apbruņojusies ar naudas kasti es devos uz pārrunām.
Naudas kaste izsauca furoru! Pat lielāku, nekā biju cerējusi. Par maisiņu ar zelta monētām, onkulis bija gatavs uz visu - gan uz šķiršanos, gan uz maiņu, ko mēs arī izmantojām.
Rezultātā manas ķīlnieces ieguva vienistabas dzīvokli un nedaudz naudas tā labiekārtošanai. Un arī onkulis ieguva dzīvokli un protams arī kastīti.
Ir skaidrs, ka kasti neviens neatradīs, jo Buratino to būs neatgriezeniski apracis, bet dzīvoklis pavisam noteikti paliks meitai.
Nevienam vēl nav izdevies aprakt nekustamo īpašumu!
