„Profesijas kuriozi" numurs 60
Mīlestība - biedējošs spēks! Cik ļoti to vēlas, kā uz to tiecas, kā gaida, sauc un meklē! Bet galvenais, cik ļoti maldinot sevi, pieņem vēlamo par patieso, atrodot kaut ko, kas no tāluma kaut nedaudz pēc mīlestības izskatās.
Bet, ja ir kāds, ko var maldināt, pavisam droši, pēc žanra likumiem, ir jābūt kādam, kuru apmānīs.
Un ne jau lielās mīlestības pret mākslu dēļ. Runa būs tikai un vienīgi par vieglu naudu. Un no mīlestības šādos stāstos nav ne "smakas". Šādi stāsti parasti ir par vientulību, ilgām bezmiega naktīm un alkām pēc mīlestības, tik stipras, ka visas lietas tiek skatītas caur "rozā brillēm", ka surogāts tiek uzskatīts par īstu mīlestību.
Lūk, par tādu Kazanovu no nekustamajiem īpašumiem arī būs stāsts.
Tas notika diezgan sen. Kādam savam klientam palīdzējām ar dzīvokļa iegādi. Neko īpašu šis darījums nesolīja. Vienkāršs, rutīnas darbs - izvēlēties dzīvokli, pārbaudīt dokumentus, saskaņot detaļas, sagatavot līgumu un - ar Dievu. Lūdzu, ievācieties savā jaunajā dzīvoklī. Mums atliek vien pārbaudīt rēķinus, lai iepriekšējie īpašnieki nepaliktu ne santīma parādā jaunajam īpašniekam.
Tikai viena mazītiņa detaļa likās gana aizdomīga. Pārdevēja palūdza norēķināties ar viņu skaidrā naudā. Reti, bet tā gadās, ka klienti neuzticas bankām, bet tikai savam makam. Un vēlas viņi šo naudu ar rokām pačamdīt, ar acīm skatīt, burtiski tās smaržu sajust. Kāda gan man darīšana par klientu mazajām kaprīzēm. Galu galā, tā taču ir viņu nauda. Lai kaut slaukās ar to, ja tas sagādā prieku.
Dīvains likās kas cits - saņemt naudu par īpašumu kliente vēlējās nevis notāra klātbūtnē, bet manā birojā! Un tas tiešam bija dīvaini. Varētu šķist, ka ir iemesls saņemt naudu uzreiz. Ar vienu roku paraksti Pirkuma līgumu, ar otru vari sākt skaitīt naudu. Kur šeit ir zemūdens akmeņi atlikt naudas norēķinu, kaut tikai uz pusstundu, nav skaidrs. Vēl jo vairāk, ka pie notāra ir viss nepieciešamais - lai to pārskaitītu, gan istaba, gan naudas skaitāmā mašīna, lai atšķirtu viltotas naudas zīmes. Un droši vien, ka ir arī trauksmes poga, lai izsauktu apsardzi.
Bet... noteikumus diktē īpašnieks. Mūsu pircējam iebildumu nebija, pārdevējs ietiepās, bet es neredzēju iemeslus, lai nepiekristu. Pēc notāra uzreiz devāmies uz manu biroju skaitīt naudu. Protams, šis process aizņēma zināmu laiku, lai gan ne jau pili pārdevām, bet nelielu dzīvokli Rīgas guļamrajonā un saņēmām par to adekvātu naudas summu.
Pircējs aizgāja pārlaimīgs, sapņojot par gaidāmo ievākšanos jaunajā dzīvoklī, bet pārdevējs palūdza aizkavēties, lai sagaidītu vīru, kaut kur viņš kavējās. Tāpēc gaidot nolēmām, iedzert kafiju.
Ilgi nebija jāgaida - ieradās tas pats izdaudzinātājs "vīrs". Un uz līdzenas vietas visu salika pa plauktiņiem, visas dāmas kaprīzes un to iemesli tapa skaidri. Ko gan es ieraudzīju? - Mēs jau labu laiku esam meklēšanā par krāpnieciskiem darījumiem! Šis "vīrs" notāra tuvumā pat rādīties nedrīkst, tur taču ir tā trauksmes poga. Un viņa bilde notāram var izrādīties ļoti pazīstama: ne jau dēļ viena darījuma šis kungs tika meklēts, bet par vairākiem un tieši par darījumiem ar nekustamo īpašumu.
Par laimi, kad ilgi un pamatīgi strādā vienā nozarē, varētu šķist, ka ļoti daudz informācijas, kas neattiecas uz darījumu, varētu paslīdēt garām. Tā nu bija gadījies, ka šī kunga fotogrāfiju biju redzējusi arī es ar saviem kolēģiem. Par laimi mana kolēģe atpazina šo krāpnieku un ātri uzšvīkāja man zīmīti.
Var tikai apbrīnot, cik ļoti šādiem tipiņiem ir attīstīta "oža". Gan uz naudu, gan briesmām. Kā tikko viņš sajuta, ka ož pēc nepatikšanām, uzreiz pazuda no biroja, es pat pogu nospiest nepaguvu. Mūsu pārdevēja metās pakaļ vīram, bet paguvām viņu laikā pārķert un atturēt no stulbas rīcības.
Izrunājāmies. Izrādījās, ka ar vīru iepazinušies tikai pirms nedēļas atpakaļ un "viņš ir tik labs, tik lielisks un tik ļoti mani mīl..." Spriežot pēc stāstītā, Romeo „atpūšas", bet Šekspīrs no skaudības kož pirkstos, tāda mīlestība, kā ne no šīs pasaules. Un taču tic nabadzīte no visas sirds, ka ir pienākusi viņas zvaigžņu stunda. Pūš un elso, acis spīd, skropstas plikšķina, iemīlējusies neprātīgi.
Jā, ir sarežģīti kaut ko iestāstīt cilvēkam, kuram mīlestība aizmiglojusi acis. Tik ļoti negribas cilvēkam šīs rozā brilles no acīm noņemt, kaut arī viņi ir gatavi paši sev stundām stāstīt pasakas. Vajag diezgan nežēlīgi viņiem parādīt skaudro patiesību. Kad noskaidrojām, ka tieši "vīrs" bija piedāvājis "drošības pēc" naudu saņemt skaidrā un savu kabatu naudas transportēšanai, viņai nācās atzīt, ka dievinātais vīrs ir "vīrs uz vienu stundu" un viņu vilināja ne jau viņas cienīgums un apaļumi, bet naudas smarža. Un tas, ka no naudas nozagšanas viņa izspruka sveikā nav viņas nopelns, bet tikai nejauša sagadīšanās, reizināta ar profesionālismu un apkārtējo godīgumu. Savādāk paliktu viņa bez naudas un bez jumta virs galvas.
Protams, ka zudušas ilūzijas, tas ir sāpīgi. Bet no otras puses, tieši tādēļ mēs "uzsitam punus", lai uzkrātu pieredzi. Un pusstunda asaru - pavisam noteikti ir mazāk, ja zaudējot "vīru", tiktu pazaudēta arī nauda.
Domāju, ka šī pieredze nāks viņai tikai par labu, lai īstu vīrieti atšķirtu no Kazanovas.
