„Profesijas kuriozi" numurs 58
Ikvienam, pilnīgi ikvienam cilvēkam uz šīs planētas ir savs goda kodekss. Un nav svarīgi, kas viņš ir - kanibāls no kādām nomaļām salām, vai mūsu līdzcilvēks, viņam ir sava saprašana, kas tieši viņam ir pareizi. Vai arī - nepareizi, tāds ko darīt nedrīkst nekad un nekur.
Piekrītot, šī saprašana, dažādām kultūrām var krasi atšķirties. Bet, tomēr, kopīgs būs viens, ģimenes vērtību saprašana. Katrs, ja vien viņš nav bārenis, kas uzaudzis uz vientuļas salas, zina, ko viņa vecāki uzskata par vērtību, ko vecāku vecāki un tā tālāk. Bet tā kā katrs bērns no visas sirds un dvēseles grib būt labs un alkst tuvāko cilvēku uzslavas, tad arī viņa attieksme pret šīm lietām attīstās jau no pašas bērnības.
Un šeit tad arī sākas visas iespējamās patvaļas un dīvainības. Mēs visi zinām vispārpieņemtās cilvēces un bībeliskās vērtības, tomēr dažās galvās "dzimst" patiešām "lieliskas" idejas un domas, kuras dažbrīd tiek celtas debesu augstumos. Un dzīvē tiek "nestas" pat ar dzīvībai bīstamiem paņēmieniem.
Kādas ģimenes stāsts, kuram es biju lieciniece - ir tā visa reāla ilustrācija.
Reiz dzīvoja jauna un skaista sieviete. Un bija viņa, kā par nelaimi sev, vienīgā meita. Par nelaimi tādēļ, ka uz viņu bija liktas visas lolotās cerības un sapņi, kurus, kā tas bieži gadās, nebija spējusi realizēt vecākā paaudze. Viņa bija "parādā". Bija "parādā" izdarīt to, kas nebija izdevies vecākiem, bija "parādā" kļūt par to, par ko viņi "visgudrākie" nebija spējuši kļūt.
Bet pati viņa nepavisam "nerāvās" kļūt par varoni un nesapņoja par varoņdarbiem. Viņa vēlējās, tāpat kā citas daudzas sievietes, savu ģimeni, savu personīgo vīru, savu māju un sadzīvi. Un galvenais - ļoti vēlējās bērnus. Parasts cilvēks, parastas vēlēšanās.
Bet ne viss gāja tik gludi. Te vīrieši nebija "labi" ambiciozajam tēvam, te viņa pati ar tēvu "komplektā" nebija laba, vīrietim kurš viņai patika. Bet dzīve gāja uz priekšu... un visu laiku kaut kur pa citiem ceļiem... un sapnis par ģimeni, par bērniem, kļuva aizvien tālāks un nesasniedzamāks, jo, laikam ejot, neviens nekļūst jaunāks, skaistāks vai stiprāks.
Un beidzot notika - šīs gudrās, skaistās, ļoti "nospiestās" tētuka meitiņas dzīvē parādījās vīrietis, kurš viņai derēja un kurš piekrita būt par viņas vīru un viņas nākamo bērnu tēvu. Protams, nebija jau nekāds princis baltā zirgā, jo mūsdienu dzīvi baltie zirgi ilgi izturēt nevar. Parasts vīrietis, nodzīvojis pusi dzīves, kā jau tas ierasts, ģimenē. Vienkārši, viņš bija atraitnis, palicis ar divām meitām - pusaudzēm. Un, protams, viņam bija vēlēšanās atkal dzīvot pilnvērtīgu ģimenes dzīvi un meitām, lai arī pamāte, bet nenāktu par ļaunu. Un viss viņiem sāka nokārtoties, kā viņi to bija iecerējuši. Arī ar meitām tika atrasta kopīga valoda un ligzdiņa jau gandrīz bija "novīta".
Bet ne ilgi spēlēja mūzika...
Kad kļuva skaidrs, ka drīz, pavisam drīz, ģimenē parādīsies jauns, maziņš cilvēciņš, pacēlās pavisam normāls jautājums - kāzas. Varētu šķist, ka jautājums vietā? Visi ir pieauguši, paši savu ģimeni veido, paši savus bērnus dzemdē, paši savu dzīvi "būvē".
Un šajā brīdī, pavisam negaidīti, parādījās tās pašas "ģimenes vērtības". Un tieši - topošās sievas uzvārds. Tētuks piesauca mūžīgo ģimenes vērtību - dzimtas uzvārds. Ja meita, izejot pie vīra, nomainīs uzvārdu, notiks pats ļaunākais, kas vien šajā pasaulē var notikt - tiks pārtraukta dzimta!!!
Nē, nē... nav vajadzības atcerēties izslavētos uzvārdus! Ne Šeremetjevi, ne Razumovski, ne Rembranti ar Mikelandželo, pat blakus nav stāvējuši. Tas bija kaut kas Katikkāds, Kautikkāds, Kurškuru. Jā, tieši tā. Nesakarīgs un tādēļ rets, un vēl Latvijas ārēs, šis pats uzvārds kļuva par "ģimenes vērtību", par kuru tik uzstājīgi cīnījās tētuks ar savu vienīgo meitu.
Un kā jau parasti, jaunais tēvs iestājās par to, lai dēlam būtu viņa uzvārds, bet vectēvs atkal par savu. Un kamēr viņi abi cīnījās par uzvārdu, piesaucot godu un savus senčus, kāzas pajuka. Un piedzima vientuļajai mātei dēls, kuru viņa viena pati arī izaudzināja.
Lai arī dēlam ir vecātēva uzvārds, tas pats Kauttikkautkurš, diez vai tas viņam dod vairāk laimes, nekā īstā tēva padoms. Un arī viņa mātei ģimenes siltums būtu vairāk vajadzīgs kā "ģimenes vērtība".
Protams, pastāv iespēja, ka paša bērnu laime ir "ģimenes vērtība".
