„Profesijas kuriozi" numurs 57
Reiz dzīvoja vecītis ar vecenīti. Ne jau pēc gadiem vecīši, bet drīzāk pēc dvēseles stāvokļa. Dzīvoja un dzīvoja - kamēr bija divatā. Bet vecenīte "aizgāja" - un vecītis palika viens. Un sāka viņš nīkuļot, slimot un visādas vecuma kaites viņam ķērās gan te, gan tur - redzi bija gandrīz zaudējis, tā arī taustoties pārvietojās. Un kļuva viņam vienam pavisam grūti dzīvot.
Arī viņa radiem nebija viegli. Kaut arī dzīvoja viņi vienā pilsētā - Rīgā... bet dažādos nostūros. Katru dienu neizbraukāsi un nepalīdzēsi. Bet bez palīdzības arī neatstāsi. Bet te, viņu blakus sētā "izauga" jauna daudzdzīvokļu māja un ģimene nolēma augošajai meitai iegādāties tajā dzīvokli. Un tika pieņemts lēmums vectētiņa dzīvokli pārdot, bet pašu večuku iemitināt blakus mājā. Tajā pašā jaunajā, vēl neapdzīvotajā mājā.
Tad arī viņi griezās pie mums aģentūrā pēc palīdzības.
Mana kolēģe, kura tirgoja večuka dzīvokli, ļoti ar viņu sadraudzējās. Viņš tur visu dienu pavadīja viens. Bez redzes baidījās iziet ārā. Bet četrās sienās nav ar ko parunāties, tādēļ viņš ļoti nopriecājās par jauno sarunu biedru. Tikai ļoti uztraucās par dzīves vietas maiņu.
Protams, uztraucāmies arī mēs. Kā viņš saradīs ar jauno dzīves vietu... Šeit, pie sevis viss jau desmit gadus savās vietās stāv, viss ierasts, viss pa rokai. Bet tur, jaunajā dzīvoklī viņam no jauna ar visu būs jāsarod, gan attālumi citi, gan mēbeļu izvietojums. Un pat plīts nav gāzes, ierasta, bet elektriskā, pavisam bez trokšņa. Protams, centāmies večuku lieku reizi neuztraukt.. Bet paši klusībā domājām, kā gan viņš iekārtosies. Šo jautājumu apspriedām arī ar viņa radiem - ja večuks nevarēs pierast vai nevajadzēs viņu sūtīt uz veco ļaužu pansionātu? Ļoti skumīgi bija uz viņu skatīties, bet tur būs vismaz pieskatīts un apčubināts. Cilvēki izrādījās ļoti godīgi, ar sirdsapziņu, viņi noteikti nevēlējās večukam darīt pāri. Tādēļ arī bija nolēmuši tikt galā saviem spēkiem, cik vien varēs.
Ja jau lēmums ir pieņemts, tad mūsu uzdevums ir darījumu novest līdz galam. Tikām galā diezgan ātri, večuka dzīvokli pārdevām, jauno nopirkām un pārcēlām večuku uz jauno dzīves vietu. Pēc večuka pārvešanas, manāmi satraukta birojā ieradās mana kolēģe. Lai arī vairākas reizes izvadājusi večuku pa jauno dzīvokli, lai arī bija visas viņa ierastās mantas, tomēr viņai bija nemierīgs prāts. Tā jau ir, ka mēs sarodam ar mūsu klientiem, jo esam atbildīgi par tiem, ko pieradinām.
Arī vecie klienti mūs neaizmirst, ja kāds ar mums kaut reizi ir strādājis, vienmēr atgriežas, ja dzīvē gadās dažādas peripetijas. Bet dažreiz atnāk vienkārši aprunāties. Tā arī šie klienti jau pavasarī parādījās mūsu birojā. Vārds pa vārdam, bet mums, protams, bija interesanti uzzināt kā večukam klājas?
Un atbilde mūs ļoti iepriecināja, jo večuks iedzīvojies un pieradis. Arī ar veselību bija kļuvis labāk. Jaunajā un gaišajā dzīvoklī viņam tā iepatikās, ka pat aizmirsis slimot. Lai arī redze nebija uzlabojusies, tomēr tas viņu vairs neuztrauca. Pats ir iemācījies pat gatavot uz elektriskās plīts, pats sācis pastaigāties tīrajā pagalmā un sadraudzējies arī ar kaimiņiem.
Protams jaunāks viņš nav kļuvis. Pēc pases. Bet pēc sajūtām un dzīves kvalitātes - pavisam noteikti viss ir kļuvis labāk. Grozi kā gribi, bet estētika ne tikai priecē, bet arī ārstē!
