„Profesijas kuriozi" numurs 53
Strādājot daudzus gadus nekustamo īpašumu nozarē Latvijā, ko gan es neesmu redzējusi. Nekustamais īpašums pats par sevi, ar dažiem izņēmumiem - tiešām ekskluzīviem īpašumiem, kuri, lai cik arī nebūtu žēl, gadās samērā reti, kopumā ir ļoti tipiska lieta. Un dzīvoklis Hruščova mājā arī paliek tikai dzīvoklis Hruščova mājā, bet Staļina laika mājas dzīvoklis tikai Staļina laika mājas dzīvoklis, lai kā arī tos necenstos izdekorēt ar visdažādākajiem eiroremontiem.

Domāju, ka neatradīsies daudz dzīvokļu, kas patiesi spēs pārsteigt.
Ko nevaru teikt par cilvēkiem. Tādēļ, ka no darījuma uz darījumu nebeidzu brīnīties par likteņu daudzveidību, interesantiem raksturiem un „afrikāņu" kaisli un visādām citādām izdarībām. Šķita, ka ar visu ko jau esmu saskārusies un pie visa pieradusi.
Bet kā izrādījās ne visu.
Jau pirms kāda laiku atpakaļ, manas profesionālās karjeras sākumā, nokļuvu es kādā vienkāršā četru istabu dzīvoklī, kādā no Rīgas guļamrajoniem. Toreiz man viss bija jauns un, dodoties uz turieni, biju satraukuma pārņemta kā pirmklasnieks 1. septembrī. Pēc tam, kad biju piezvanījusi pie durvīm, tās atsprāga vaļā un man virsū gāzās bērneļu bars, kā no lielgabala izšauti, gandrīz nogāžot mani no kājām. No šī trokšņa es apjuku vēl vairāk. Aiz „tabora" durvīs parādījās nenosakāma vecuma vīrelis kreklā un treniņbiksēs.
- Ko Jūs stāvat, nākat iekšā, skatieties.
Tiešām, ko es gaidu, esmu taču atnākusi strādāt. Eju iekšā un mēģinu aplūkot dzīvokli. Bet nepagūstu, jo tā pati bērnu komanda, ar ne mazākiem decibeliem paskrien man garām, šoreiz jau pazūdot dzīvokļa galējā istabā.
- Jums šodien ir bērnu svētki? – jautāju vīrietim. Un saņemu negaidītu atbildi: - Nē taču, tie visi ir mūsējie, lūk, vēl arī Maša uz dīvāna guļ.
Uz dīvāna pamanu mazu meitenīti rāpuļos – kura saprotamu iemeslu dēļ, pagaidām nepiedalās kopējās sacensībās. Tāpat pamanu arī sievieti pie plīts. Tur viņa stāv priekšautā ar punci, ļoti uzskatāmi parādot nodomu palielināt šī dzīvokļa iemītnieku skaitu. Lūkojoties apkārt un meklējot vēl kādus pārsteigumus un ieraugu „dizainera" cienīgas lietiņas, līdz betonam iznēsātu linoleju dzīvokļa „maģistrālajās daļās" un tapetes, kuras ir izdaiļotas ar papuasa svārciņiem apmēram pusi metra no griestiem, bet pārējās tapetes acīmredzot neizturēja tik intensīvu bērnu iedarbību.
Izrādījās, ka vīrs, kā šīs ģimenes galva, kura sastāv no astoņiem mazgadīgiem bērniem, kuri visi ir gandrīz viena vecuma, nav spējīgs šo dzīvokli apmaksāt. „Labie cilvēki", kā viņš izteicās, protams, palīdz. Tas ir badu viņi necieš, bet naudas, kas arī nav pārsteigums, nepietiek. Tā vietā, lai savu seksuālo enerģiju novirzītu kādā algotā darbā, šis ģimenes galva nolēma, kaut gan gribētos viņu kā citādi nosaukt, situāciju risināt savādāk, daudz banālākā veidā – pārdot savu dzīvokli. Vienkārši pārdot.
Bet man ir viens profesionālim obligāts princips: man ir jāzina visa darījuma būtība no sākuma līdz beigām vēl pirms ķeros tam klāt. Nav pieņemama situācija, kad es, kurai uzticēts vissvarīgākais ģimenes īpašums, nezinu, ko tieši vēlās mans klients.
Tādēļ jautājums: - Uz kurieni Jūs plānojat pārcelties? – ir diezgan aktuāls. Pirmkārt, vienmēr ir jāizplāno „atkāpšanās ceļš" un arī tas ir mans darbs. Otrkārt, arī pircēju es nevaru nostādīt situācijā, kad viņš, iegādājoties dzīvokli, iegūst to ar „tarakāniem", t.i. ar iepriekšējiem iemītniekiem, kuri ir nomainījuši savu statusu dzīvoklī no īpašniekiem uz iemītniekiem, kuri ir „jāizrauj kā sāpoši zobi", palīgā saucot „zobārstus" no juridiskās nozares un tērējot savu naudu un laiku.
Uz manu sakramentālo jautājumu saņēmu nesatricināmu atbildi: - Dievs dos! Un visi mani centieni saņemt konkrētāku atbildi atdūrās kā pret sienu, jo tēvs, saražojot tādu kaudzi ar bērniem, pavisam negrasījās risināt šo jautājumu, par kuru rūpējās pat zvēri un putni – kur un kāds būs jumts virs galvas paša pēcnācējiem.
Nē, šim darījumam es pateicu nē. Nebija vēlēšanās izlikt no dzīvokļa un ielas bērnus. Šādiem darījumiem teicu nē arī vēlāk. Un tas nenozīmē, ka es nemīlu bērnus. Mīlu. Pat ļoti. Un uzskatu, ka mūsu tik sarežģītajā un mainīgajā pasaulē, katrs bērns ir pelnījis uzmanību, rūpes par sevi, audzināšanu un izglītību. Un, protams, ir pelnījis arī jumtu virs galvas. Iespējams, centienus steigā un bez atbildības radīt jaunas dzīvības arī varētu nosaukt par pamatinstinktu...
Iespējams.
Ar prātu neapveltītām dzīvības formām.
Bet cilvēkam, par galvenajiem centieniem attiecībā uz bērniem, tomēr ir jābūt nodomam nodrošināt viņiem drošu tagadni – viņu labklājības un gaišas nākotnes vārdā. Un arī mūsu...
Visas cilvēces nākotni...
Vai tad nē?