„Profesijas kuriozi" numurs 52
Dīvaina lieta ir tā mīlestība. Tā parādās pavisam pēkšņi, reizēm pavisam negaidīti un – padara cilvēkus labākus. Iemīlējušos cilvēku var pamanīt pat pūlī, jo viņš ir laimīgs. Lai medicīna cik uziet runā par hormoniem un instinktiem, tas, kurš kaut reizi ir bijis iemīlējies, zina – īsta mīlestība nav tikai zem „jostas vietas". Jā, kādēļ tad iemīlējušies cilvēki ir tik skaisti! Neatkarīgi no ārējiem dotumiem, no vecuma, no pienākumiem. Viņi it kā staro no iekšpuses. Tā, ka to nevar nepamanīt.

Es biju lieciniece lieliskam gadījumam – mīlestības dzimšanas brīdim. Cik, gan tas bija skaisti. Un kā jau tas parasti notiek, pavisam negaidīti.
Jo, kad runa ir par mīlestību, parasti šķiet, ka tas notiek jaunībā. Bet no cilvēkiem gados, parasti, sagaida, ka viņi priecāsies par citu laimi un viņu pienākums ir auklēt mazbērnus. Bet ne šoreiz.
Dzīve sagādā pārsteigumus!
Kādu reizi pie manis atnāca ģimene ar vienkāršu lūgumu – samainīt viņu nelielo dzīvokli uz lielāku. Jo ģimenei bija piedzimis otrais bērniņš un, loģiski, ka divistabu dzīvoklis, kuru jaunais pāris dalīja ar sievasmāti, bija kļuvusi ne tikai par mazu, bet vienkārši plīsa pa „šuvēm". Grozies kā gribi, bet pieci cilvēki uz divām istabām ir pārāk maz. Šeit derētu pat četru istabu dzīvoklis. Ja vajag, tātad vajag. Sākām meklēt to pašu četru istabu dzīvoklīti. Dzīvokļu apskatīšana bija uzdota ģimenes galvai, jo jaunajai sievai ar diviem mazuļiem būtu pagrūti ložņāt pa stāviem. Bet lai būtu arī sieviešu kārtas viedoklis, tad apskatē piedalījās tā pati sievasmāte.
Un vienā no tādām dzīvokļu skatīšanās reizēm notika brīnums. Durvis atvēra padzīvojis vīrietis. Liktenis bija lēmis tā, ka viņš bija palicis viens šajā lielajā dzīvoklī. Sievu bija zaudējis jau sen. Arī bērni bija izauguši un pārcēlušies uz dzīvi citur. Un viņš nezināja, ko iesākt dzīvoklī, kurš bija tik liels, ka pat soļi atbalsojās, staigājot pa istabām. Tādēļ arī viņš bija nolēmis samainīt šo „klusumu" uz vientuļam cilvēkam piemērotāku mājvietu.
Tā arī sanāca, ka mēs devāmies apskatīt šo dzīvokli. Bet... ko neviens no iesaistītajām pusēm pavisam nebija gaidījis. Ne ģimenes galva, kurš jau ilgāku laiku nebija izgulējies, jo mazulis naktīs negulēja, neļaujot gulēt arī vecākiem. Ne sievasmāte, kurai arī bija miega bads, jo nebija sava atsevišķa stūrīša. Ne arī dzīvokļa īpašnieks un es, kura jau tik daudzus gadus biju strādājusi šajā nozarē un redzējusi visādas situācijas un dzīves pavērsienus. Bet tas notika.
Un es, varētu teikt, ieraudzīju to dzirksteli, kura pazibēja starp potenciālo pircēju un dzīvokļa īpašnieku. Un es ne par ko nepiekristu palaist garām šo brīnumu. Jo tas tiešām bija brīnums. Šie jau pavisam ne jaunie cilvēki, pārvērtās acu priekšā. Un paši nezināja, ko ar to visu darīt, jo nevarēja viens no otra atraut acis. Tas bija tik jauki, tik maigi un brīnišķīgi, ka vizītes mērķis – dzīvokļa apskate zaudēja savu nozīmi un nepieciešamību.
Nē, protams, ka dzīvokli mums parādīja. Un tas bija labs. Un derēja pēc visiem parametriem. Un varēja uzsākt darījumu, kurš saucās „operācija ar nekustamo īpašumu" un ir mans tiešais pienākums. Un ne pirmo reizi es pārliecinos, lai arī kā tu plāno darījumu, tādu lietu, kā cilvēciskais faktors, nav iespējams paredzēt vai izskaitļot. Kā gan var izskaitļot mīlestību? To var izdarīt tikai viņi paši, tie, kas ir iemīlējušies.
Un galvenās iesaistītās personas ar lēmumu nevilcinājās. Abi saprata, ka viņu vecumā neizlēmība ir nepieļaujama izšķērdība. Tādēļ nolēma uzreiz un uz mūžu. Ir jādibina jauna ģimene. Un dzīvokļa īpašnieks savu tālu aizbraukušo bērnu vietā bija ar mieru pieņemt un mīlēt kā savējos, savas mīļotās bērnus un mazbērnus. Jautājums atrisinājās ātri un eleganti: jaunā ģimene pārvācās uz lielo dzīvokli, bet iemīlējies pāris uz to pašu divistabu dzīvokli, kura mazie apmēri, kļuva par iemeslu tam, ka viņi satikās.
Rīga ir maza pilsēta. Un satikt šeit paziņas ir ierasta lieta. Tādēļ arī šo pāri esmu satikusi ne vienu vien reizi. Viņiem bija vēl viens ģimenes loceklis – pūkains suņuks ar dīvainu vārdu. Pastaigājās viņi trijatā, pa priekšu pūkainais draugs, bet aiz viņa pāris, rokās sadevies. Viņš beretē, bet viņa baltā adītā cepurītē
Bet tam visam pāri, mīlestības siltā gaisma.