„Profesijas kuriozi" numurs 51
Ko gan visu tik nepiedzīvo, strādājot ar tādu priekšmetu kā nekustamais īpašums. Un šeit es nedomāju arhitektūras īpatnības. Tās, protams, arī ir ievērības cienīgas. Bet, protams, ka galvenais vienmēr ir cilvēki. Jo tieši cilvēki šo pašu nekustamo īpašumu apdzīvo un nosaka toni visam „orķestrim" –ģimenes locekļiem, dažreiz arī kaimiņiem, bet šī paša mitekļa maiņas gadījumā arī mums, mākleriem.
Mūsu uzdevums, nospēlēt pasūtīto melodiju vislabākajā veidā. Izmantojot visus iespējamos instrumentus.
Pie manis griezās kādreiz ļoti draudzīga, bet šobrīd, līdz mielēm, sastrīdējusies ģimene. Sastrīdējušies bija visi ar visiem. Atceraties, kā rakstīja Bulgakovs: „ Maskavas iedzīvotājus samaitājis dzīvokļa jautājums"? Bet samaitāja ne tikai Maskavas iedzīvotājus. Rīdziniekiem arī tika.
Bet sākās viss tā.
Reiz dzīvoja ģimene, māte, tēvs un trīs meitas. Labi dzīvoja, vismaz materiālajā ziņā – liels, skaists dzīvoklis, ar visu iedzīvi, ar kristālu un servīzēm, kā tas bija modē attiecīgajā laikā, attiecīgai sabiedrības daļai. Kā saka „viss iekļauts" Tā arī dzīvoja, bēdu nezinot... līdz laikam. Līdz tam laikam, kad meitas kļuva pieaugušas. Bet ir zināms, ko dara pieauguši bērni – sāk mēģināt novīt savu „ligzdiņu". Un šajā brīdī visas „rīvēšanās" arī sākās.
Jo vecāki, ar smagu darbu, visus labumus sakrājuši, jebkuru līgavaini uztvēra kā ienaidnieku un potenciālo iekarotāju, kurš slēptu mērķu vadīts, ar precību palīdzību, grib„nokost gabalu" no viņu sakrātās bagātības... Doma par precībām mīlestības dēļ, viņiem kaut kā pat prātā nebija ienākusi.
Es vienmēr cenšos būt toleranta un ar sapratni attiecos pret klientu dīvainībām. Bet kā var tik stipri neieredzēt savas atvases, lai domātu, ka neviena no meitām nav mīlestības vērtas, man ir mīkla...
Bet... Kas bijis, bijis. Vecākā meita izejot pie vīra, nevarēja sadzīvot ar vecākiem zem viena jumta, kaut arī tas bija pietiekami plašs. Un jaunais pāris bija spiests pārcelties uz dzīvi pie tēva vecākiem, tālu, turklāt jaunā mājvieta nebija tik plaša un gaiša. Tas viss notika tajā tālajā, pēcperestroikas laikā, kad īpašumi Latvijā vēl nebija privatizēti, un dzīvokļu īpašumu tiesības noteica sen aizmirstais pieraksta institūts. Ja esmu šeit pierakstīts, man ir tiesības. Ja neesmu, tad attiecīgi, nav. Tad lūk, p[ieraksts bija palicis, bet ķermenis ar personīgajām mantām pārvācās no komfortabla dzīvokļa uz daudz mazāk komfortablu. Tas pats notiek arī ar jaunāko meitu.
- Apprecējies, tad lasies no šejienes! – jauno līgavu „apsveica" vecāki.
Un jaunie „pagāja malā".
Harēmā palika vecāki ar vidējo meitu. Bet arī viņa „vecmeitās" nepalika ilgi, arī gatavojās kāzām. Bet kad vecāki bija nolēmuši arī šo meitu kopā ar vīru „izvadīt", sašutumam nebija gala. Un būtībā, tam bija pamats, jo šajā pēcpadomju laikā dzīvokļa jautājums bija gana aktuāls. Un meita to uzskatīja par klaju nekaunību, jo viņa šajā dzīvoklī bija pierakstīta, viņai bija tiesības, tad kādēļ viņu kā blusainu kucēnu izmet uz ielas tie, kas kādreiz tik ļoti mīlēja. Paši paliekot milzīgajos, gandrīz tukšajos, apartamentos.
Un meita iesniedza pieteikumu tiesā. Ar prasību samainīt šos apartamentus. Tā lai mušas atsevišķi un kotletes atsevišķi. Katrs aizietu savu ceļu un viss. Abas iepriekš no „paradīzes izdzītās" meitas par to uzzinot atcerējās, ka arī viņas šeit bija pierakstītas un arī viņām ir tiesības un pievienoja māsas pieteikumam arī savas prasības. Tiesa nevilkās ilgi un tika pieņemts lēmums – dzīvokli sadalīt, kā toreiz likumīgi, maiņas ceļā. Un katrai no pusēm maiņas ceļā vajadzēja būt savam miteklim.
Bet nē! Būtu jau labi, ja visu šo juridisko peripetiju rezultātā šīs četras puses – vecāki un trīs meitas – galīgi nesastrīdētos. Bet viņi sastrīdējās. Ne tikai sarunāties, bet pat redzēt viens otru nevēlējās. Kāda gan tur maiņa – nekādu sadarbību tādā stāvoklī nav ko gaidīt.
Pie manis atnāca viens no jaunajiem vīriem. Viņš pirmais saprata, ka bez palīdzības no malas, ģimene nekad galā netiks. Man nācās burtiski „staigāt uz visām četrām pusēm". Un vienoties, vienoties, vienoties.
Viss beidzās ar to, ka visi četri deva man „licenci" komunikācijai. Un tikai es zināju uz kurieni pārcelsies katra no pusēm. Un tikai es varēju ar katru no viņiem komunicēt. Un tikai man bija uzticēts atbildīgais uzdevums – piesegt ar plaukstu lielo noslēpumu – adresi uz kurieni pārcelsies katra no pusēm. Kādēļ ar plaukstu? Tādēļ, ka pēc noteikumiem iesnieguma veidlapa visiem bija viena. Viena visiem. Parakstīšanas brīdis bija īpaši dramatisks, visām iesaistītajām pusēm ir jāparaksta, bet savu jauno adresi nevienam rādīt nevēlējās. Tad es arī piesedzu ar plaukstu vai papīra strēmelēm tās noslēpumainās rindiņas, kuras ne vecāki, ne māsas izpaust nevēlējās.
„Samainījām" mēs viņus. Ceru, ka viņi. dzīvo laimīgi. Daudzi gadi kopš tā laika pagājuši. Man ir interesanti, kā šīs māsas ar saviem bērniem rīkosies?
Gribētos, lai tomēr rēķinoties ar mīlestību.
