„Profesijas kuriozi" numurs 49
Šodien šo gadījumu atceros ar smaidu uz lūpām. Un arī daudz ko citu. Jo, gandrīz divdesmit gadu laikā, strādājot nekustamo īpašumu nozarē Latvijā, biju redzējusi visu ko. Bet tas „viss kaut kas" vienmēr notiek pirmo reizi. Un parasti notiek negaidīti, bez brīdinājuma. Jo mēs mācāmies no kļūdām. Bet kļūdas pieļaujam darot. Ne jau bez iemesla „ Pieredze ir grūto kļūdu dēls"...

Kādu dienu mums patrāpījās dzīvoklītis.
Tas notika tajā laikā, kad komunālie maksājumi pieauga tik strauji, ka tauta sāka meklēt visādas alternatīvas, visu, kas vien iespējams, lai izvairītos no tik ļoti vēlamās savā laikā centrālās apkures. Jo siltums bija „zelta" vērtībā.
Un pēkšņi mums piedāvā iegādāties „pa lēto", spriežot pēc parametriem, lielisku dzīvokli ar krāsns apkuri, gandrīz Rīgas centrā. Un tiešām par smieklīgu cenu. Braucu skatīties un man viss patīk. Protams, patikt tur nav kam, jo pati tādā dzīvoklī es nedzīvotu, bet ir liela daļa cilvēku, kuriem ļoti patiktu apmesties Rīgas centrā, divistabu dzīvoklī, kur ir ne tikai krāsns, bet vēl no padomju laikiem palikušas visas komunikācijas, tajā skaitā arī viss, kas nepieciešams centrālajai apkurei. Tādēļ nākotnē var skatīties ar optimismu un sapratni, ka perspektīvā var atkal pieslēgties pilsētas apkurei.
Tādēļ man kā māklerim šis dzīvoklis derēja ļoti labi, jo šajā periodā daudzi rīdzinieki pārbrauca no „laba" dzīvokļa uz „lētu. Tādēļ par pieprasījumu es biju pārliecināta. Bija tikai vien problēma, īpašnieks naudu gribēja šodien. Un ja man šis dzīvoklis bija nepieciešams, tad izvēles nav, ir jāievēro īpašnieka vēlmes. Vēl jo vairāk, ka dzīvokļa īpašnieks bija jauns puisis, kurš ieturēja savu pozīciju un ļoti pārliecinoši argumentēja savas vēlmes – līdz aukstumam viņš vēlējās pabeigt savu māju piepilsētā un pārcelties uz turieni kopā ar māti un māsu. Katra diena bija svarīga. Tādēļ naudu par dzīvokli man nācās izvilkt no savas personīgās zeķes.
Darījums notika gandrīz vienā mirklī. Viņam bija nepieciešama nauda šodien un tūlīt. Es saprotu, ka dzīvoklis tiek pārdots gandrīz par velti un tas ir jāpērk, tādēļ parakstījām visus dokumentus un samainījāmies ar „relikvijām", es viņam naudu, viņš man atslēgas.
Tā es uz laiku kļuvu par šī dzīvokļa laimīgo īpašnieci. Puisis, kā jau bija solījis, nedēļas laikā kopā ar savu ģimeni izvācās no dzīvokļa. Tad pienāca laiks dzīvokli gatavot pārdošanai. Es nosūtīju uz dzīvokli uzkopēju komandu. Komanda bija profesionāla, kura iztīrīs visus kaktus, ja vajadzēs noslaucīs arī griestus.
Viņi tad arī bija tie, kas man uzdeva sakramentālo jautājumu, kurš mani iedzina stūrī. Jautājums bija tāds:
-Ko darīt ar durvīm griestos?
-Ar kādām durvīm?
-Ar tām, kas griestos.
-...
Un es saprotu, kas tomēr kaut ko nesaprotu. Par kādām durvīm iet runa? Jābrauc skatīties.
To ko es ieraudzīju skaidrību neviesa. Jo virtuves griestos tiešām bija durvis. Balti krāsota ar rokturi un slēdzeni. Ja ņemam vērā, ka dzīvoklis atradās otrajā stāvā, bet ēkai ir trīs stāvi, tad ir skaidrs, ka aiz šīm durvīm ir trešā stāva dzīvoklis. Bet kādēļ? Un kā tās lietot? Ja dzīvokļa griestu augstums ir gandrīz trīs ar pusi metri, iepriekšējie iemītnieki taču nemācēja lidot? Bet ja arī mācēja, vienalga rodas jautājums, kādēļ?
Šis jautājums mani interesēja vairāk nekā mana nevērība, ka es iepriekš šīs durvis nepamanīju. Bet no otras puses, kurš gan kaut ko tādu būtu iedomājies.
Es tomēr sameklēju to puisi un šo sakramentālo jautājumu uzdevu. Kādēļ? Atbilda bija diezgan negaidīta: - Mazgāties...
Izrādījās, ka augšējā dzīvoklī nebija ierīkota vanna. Bet šeit bija. Tādēļ augšējie kaimiņi bija izlēmuši, ka vienkāršāk ir ar kaimiņiem vienoties par vannošanos, nevis ierīkot to pašiem. Bet kad bija vienojušies saprata, ka pēc vannas staigāt pa trepēm ir pārāk auksti, jo trepes netiek apkurinātas. Un atrada tam risinājumu: izzāģēt durvis griestos un pievienot paceļamās trepes.
Kad es atjēdzos, man nācās tikt galā ar kreatīvās domāšanas sekām. Tādēļ durvis mēs aizmūrējām. Pavisam. Un pašu dzīvokli mēs, protams, pārdevām.
Bet vēl joprojām, braucot garām, brīnos par cilvēku domu lidojumu.