„Profesijas kuriozi" numurs 46
Strādājot ar cilvēkiem ir neizbēgami, ka notiks kādas nestandarta situācijas. Katrs cilvēks ir unikāls, viņam ir savas, tikai viņam piemītošas iezīmes, savas ierastas uzvedības normas un etaloni. Bet kad cilvēks nokļūst nestandarta situācijā, arī reaģē neordināri, kas padara dzīvi interesantu un neprognozējamu.
Vēl tad, kad uzņēmums „Ekocentrs" tikai spēra savus pirmos soļus nekustamā īpašuma nozarē Latvijā, tika uzskatīts, ka mākleris tā ir sieviešu profesija. Turklāt vīriešu dzimtes pārstāvju aprindās tika uzskatīts, ka sieviete nevar būt par priekšnieku. Tad arī mēs uzsākām savu darbību ar kolektīvu, kurā bija tikai sievietes. Un tikām galā diezgan labi.
Bet viss mainās. Un kādu dienu mūsu uzņēmumā parādījās vīrietis. Lepns, ar austrumu asinīm, Georgijs bija labs speciālists, saprātīgs un zinošs. Viņam bija tikai viens trūkums – viņš pārāk daudz uzmanības veltīja vīrieša lepnumam. Tēze – „Es vīrietis" – tas ir forši un lieliski. Īpaši, ja tas tika nostiprināts ar darbiem – drošību, pārliecību, zināšanām un galvenais, - ar īpašību, tieši darbos demonstrēt tikai vīrietim piemītošas iezīmes un prasmes, - no iesist naglu, ja nepieciešams, līdz – aizstāvēt un atbalstīt, ja tas ir vajadzīgs.
Vienīgais trūkums bija tajā, ka kaut arī Georgijs bija tik lielisks cilvēks, bet pilnīgi vienaldzīgs, pret visu iepriekš minēto. Bet tā kā viņš nebija vienīgais vīrietis, kurš var veikt tikai garīgu darbu, tad nekādus īpašus varoņdarbus neviens no viņa negaidīja. Vēl jo vairāk, lai neradītu „lepnajam vīram" neveiklu situāciju, jo komplektā ar skrūvgriezni, viņš bija absolūti „nederīgs lietošanai", kritiskās dienās, kā, piemēram, sestdienas talka par godu jaunu mēbeļu iegādei birojam, mēs viņu sūtījām „neatliekamos komandējumos". Ir taču skaidrs, ka tikai tāds speciālists kā viņš var nokārtot visus papīru jautājumus, kamēr piecas bijušās padomju sievietes jokojot skrūvē galdus un stalažas.
Mēs ļoti centāmies saudzēt viņa vīrieša lepnumu. Bet... atgadījās neparedzamais.
Klienti mums uzdāvināja kaktusu. Viņi pārbrauca diezgan tālu, tādēļ nevēlējās eksotisko augu pakļaut šādam „riskam". Jau paskatoties un augu kļuva skaidrs kādēļ. Retas sugas augs, kurš tika lolots ne vienu vien desmitu gadu un ieguvis diezgan iespaidīgus izmērus – gandrīz metru garš un atbilstoši garumam adatas. Mums to atveda tieši līdz biroja durvīm, atlika tikai tāds nieks – nogādāt milzīgo puķupodu ar adataino „pasažieri" uz otro stāvu. Un nepaguvu es sadomāt kādu neatliekamu „komandējumu", kā Georgijs, protams, lepni pieteicās vīriešu darbam – nest kaktusu.
Protams, ka mūsu dāmas metās lejā „asistēt", tā kā bija paredzams, ka palīdzība tiešām būs nepieciešama, bet ko tādu! Ko tādu neviens negaidīja! Pirmais, ko izdarīja mūsu vienīgais, līdz šim rūpīgi saudzētais „īstais vīrietis" – iebāza automašīnā galvu un ar vārdiem: "Kāds kaktuss?", ar deguniem satikās ar šo pašu kaktusu. Bet tā taču nebija vijolīte, tas bija kaktuss, ar visām no tā izrietošajām „sekām".
„Sekas" tajā pašā mirklī pameta kaktusu un pārvietojās uz degunu. Bet tas nevienu neaizkavēja. Un „vīrieša lepnums" neatļāva novirzīties no izvēlētā maršruta – nogādāt kaktusu nozīmētajā vietā. Tādēļ nākamais solis bija dabūt ārā no auto šo dabas brīnumu. Un labākais, ko varēja izdomāt, bija apķert podu un piespiest pie krūtīm, tādā veidā jau nosētais ar adatām deguns, nonāca bīstamā kaktusa tuvumā, kurš nebūt neuztraucās par niecīgo zaudēto adatu skaitu un bija gatavs aizsardzībai. Tomēr jāatzīmē, ka dzīvs augs nav tas pats, kas betona stabs, un transportēšanas laikā nedaudz, bet tomēr svārstās. Un, kāpjot pa trepēm, turklāt atrodoties tik tuvu „īstā vīrieša" sejai, viņš satikās ar to gandrīz uz katra pakāpiena līdz pat otrajam stāvam.
Dāmas, kuras bija nākušas palīgā, izrādījās bezspēcīgas. Kaut arī pirmajā brīdī apjukušas viņas tomēr nevarēja valdīt smieklus, jau brīdī, kad augs tika izcelts no auto „dzīlēm". Un jau etapā pa trepēm viņas smējās histēriski, turoties tie margām, sekojot nesējam. Brīdī, kad augs tika ienests birojā, praktiski visi darbinieki bija demoralizēti un nederīgi darbam: pašu Georgiju, kurš lepni nesa jau manāmi paplukušo kaktusu un biezi ar adatām nosēto degunu, nekas cits neuztrauca, kā tikai „vīrieša lepnums", bet dāmas vairs ne tikai nespēja sakarīgi runāt, bet arī rīkoties. Viņām pietika spēka tikai, lai iekļūtu birojā un „izsmērētos" pa jaunajām mēbelēm, noraucot no sejām kosmētikas paliekas, kuras nenoslaucīja smieklu asaras.
Atzīšos, ka arī es nebiju gatava tādam pavērsienam un nevarēju saglabāt nopietnu seju, kad mana kabineta durvīs parādījās no kaktusa puses apdāvinātais „vīrieša lepnums".
Protams, kad beidzām smieties mēs Georgijam sniedzām pirmo palīdzību. No deguna izvilkām visas adatas un degunu dezinficējām un sadakterējām. Un vienīgais vīrietis tika nosūtīts mājās „laizīt rētas".
No tās reizes ir pagājis ne mazums laika un citi lieliski vīrieši strādā uzņēmumā. Bet kaktuss stāv manā kabinetā uz palodzes un turpina augt.
Un nekur pārvākties netaisās.
