„Profesijas kuriozi" numurs 45
Šo gadījumu man izstāstīja kāda mana sena kliente. Viņai piederēja – ne bez mūsu palīdzības – veseli trīs dzīvokļi Rīgas pievārtē. Kaut gan juridiski viņa bija vientuļa, tomēr viņai bija vesels lērums radinieku, kuriem bija nepieciešama dzīvojamā platība. Arī ienākumi viņai ļāva spēlēt spēlīti, kura saucās „hipotēka".
Tādēļ, bija pilnīgi skaidrs, ka dzīvokļi gan mammai, gan citiem radiniekiem, bija iegādāti uz viņas vārda. Tā ir viņas darīšana un privātā dzīve.
Runājot par privāto dzīvi. Tas arī bija paradokss. Mums jau no bērnības, refleksu līmenī, nepatīk iejaukties citu privātajā dzīvē.
Un ne jau tādēļ, ka privātā dzīve ir kaut kas netikls. Nepavisam nē. Tā vienkārši ir „privāta" – privāta, intīma, personīga, kura ir paredzēta personīgai lietošanai. Tās ir domas, sapņi, plāni un vēlēšanās, un attiecības ar tuvākajiem un ne tik tuviem, paša personīgā sapratne par dzīvi.
It kā jau viss ir acīmredzams. Un neviens, ja vien viņš nav morāls ekshibicionists, neatklās savu iekšējo pasauli pirmajam pretimnācējam.
Bet, protams, ir arī otra medaļas puse – visur esošā ziņkārība un dažu centieni, palūrēt pa privātās dzīves atslēgas caurumu: „ Ko gan viņš tur slēpj?". Vēl varētu pieņemt, ja tā ir tuva cilvēka interese, kuru vada centieni palīdzēt un atbalstīt. Sliktāk ir tad, ja tas ir cilvēks no malas, kurš alkst pēc „karstiem jaunumiem", lai tos izklačotu citiem.
Un vēl interesantāk ir tad, ja cilvēks ir pārliecināts, ka tas ir viņa pienākums izošņāt otra privāto dzīvi. Šis pienākuma veicējs saucas „ierēdnis". Viņš veic „darbu" un viņam „pienākas". Kas tieši viņam „pienākas" bieži vien paliek aiz kadra. ..
Un, ja ierēdnis ir nokļuvis situācijā, kas saucas tieši no „dobes", un viņa intelekts nav īpaši attīstīts, tad viņam ir jāiztiek ar tiem dotumiem, kas viņam ir...
Un, lūk, kāda Valsts ieņēmumu dienesta ierēdne izrādīja modrību, pēkšņi atrada, to, ko neviens īpaši nebija slēpis, bet tieši faktu, ka vienai personai pieder veseli trīs dzīvokļi. Tā kā šīs iestādes darbinieku fantāzijai nav robežu uz tām lietām ar nosaukumu nauda un tieši sveša nauda, tad arī izdomāja nodokļu nemaksāšanas faktu. Doma jaucās pa galvu un nelika mieru: - kādēļ vienai personai ir nepieciešami trīs dzīvokļi? Droši vien, ka viņa tos izīrē, bet nodokļus no ienākuma nemaksā.
Domāju, ka šī doma ierēdnei neļāva naktīs gulēt, jo kādu vakaru manas klientes dzīvoklī atskanēja zvans. Nenogurdināmā „uzraudze", acīmredzot, bija vaktējusi „upura" mājās ierašanās laiku.
- Jūs, - saka – esat tā kundze...?
- Jā, es.
- Jums pieder tādi un tādi nekustamie īpašumi?
- Jā, pieder.
- Tad kādēļ Jūs nemaksājat nodokļus no īres ienākumiem? – priecīgi un precīzi kā naglu zārkā, sit ar savu jautājumu.
Uz ko gan viņa cerēja? Kādu atbildi gaidīja? Man paliek mīkla. Bet dialogs turpinājās vētraini un neparedzami.
Atbilde: „Tādēļ, ka es tos neizīrēju", dāmu neapmierināja, jo neatbilda viņas sapratnei par dzīvi. Jo, ja viņai būtu trīs dzīvokļi, pavisam noteikti tos izīrētu. Kā gan citādi! Es pat nemēģināšu minēt, kā viņa risinātu jautājumu ar nodokļu nomaksu. Bet par īrēšanu gan, jo doma par iespējamiem radiniekiem viņai nebija ienākusi prātā. Tādēļ ziņkārība ar to nebeidzās.
- Kā gan citādi Jūs tos izmantojat? - Jautāja balss klausulē.
- Personīgām vajadzībām.
- Kādas gan Jums varētu būt personīgās vajadzības? Jūs taču neesat precējusies, arī ģimenes Jums nav, kas tad tās par tādām vajadzībām?
Jā... Dažreiz, kā saka vienā no reklāmas rullīšiem: „labāk būtu ēdusi, nevis runājusi". Tādēļ, ka šis nekaunīgais gājiens nepalika nepamanīts un nesodīts. Atriebība nāca uzreiz un tūlīt pārmērīgi centīgajai ierēdnei. Jo mana kliente, kaut gan bija tik vientuļa, bet ļoti patstāvīga un sevi aizstāvēt mācēja. Sajūtot tik nekaunīgu iejaukšanos savā personīgajā dzīvē, viņa nespēja klusēt, tādēļ viņa sāka izklāstīt savas pēkšņi radušās „vajadzības".
- Redzat, kā jau Jūs pieminējāt, es neesmu precēta sieviete. Man ir erotiskās fantāzijas. Tādēļ katru dzīvokli esmu iekārtojusi savā stilā. Viens ir eiropeiskā stilā, otrs austrumu, bet trešais... – es jau pat neatceros kādā. Un es ceļoju pa saviem dzīvokļiem un nododos fantāzijām. – metodiski sāka izklāstīt nopratināmā. Ierēdne ilgi neizturēja, viņas matemātiskā domāšana netika līdzi tādam fantāzijas lidojumam. Tā arī beidzās viņas interese par svešu cilvēku ienākumiem.
Un pie viena arī iejaukšanās svešā privātajā dzīvē.
