„Profesijas kuriozi" numurs 44
Komunālo dzīvokļu izmitināšana ir sarežģīts un smags darbs. Katrā ģimenē, kura šo komunālo dzīvokli apdzīvo, ir sava „mazā traģēdija", kura tiek izspēlēta katru dienu, tad vēl pastāv arī ģimeņu savstarpējā „rīvēšanās" un dažreiz veidojas diezgan sarežģītas situācijas.
Bet ko lai dara. Ja ir fakts, ka pēcpadomju mantojumā, gandrīz viss Rīgas centrs, bija kā „nosēts" ar komunālajiem dzīvokļiem, pilnībā derīgiem birojiem un lieliskiem apartamentiem, tad lēmums ir tikai viens – izmitināt.
Un, iegādājoties sev vai precīzāk savai kompānijai biroju, man nekas cits neatlika, kā izmitināt izvēlēto komunālo dzīvokli.
Nav jau tā, ka komunālo dzīvokļu izmitināšanā, mums pavisam nebija pieredzes – šoreiz bija pavisam cits statuss, pati sev biju gan pasūtītājs, gan izpildītājs vienā personā. Dzīvoklis, kuru biju noskatījusi, bija gana labs. Šobrīd jau 13 gadus šīs telpas joprojām ir mūsu birojs. Tāds kā „stabilitātes punkts" šajā mainīgajā pasaulē.
Toties dzīvokļa iemītnieki nepavisam nebija „viegli". Par visiem nestāstīšu, kaut arī katrs no viņiem bija personība ar neparastu likteni. Izstāstīšu par tanti Nadju un Negru. Tanti Nadju dzīve nebija saudzējusi. Un savu nelaimi viņa, kā daudzi citi, noskaloja ar alkoholu. Daudz alkohola. Viņas dēls daudz laika pavadīja ieslodzījuma vietās un viņai tik vien bija tuvinieku kā pieņemtais puisēns – bārenis un Negra.
Negra – liels, melns, visu saprotošs vilku sugas suns ar gudrām acīm ar dzeltenu nokrāsu. Viņa bija gan balsts, gan sargs tantei Nadjai. Sākumā uz mani skatījās ar neuzticīgu aci, kamēr mēs ar saimnieci nevienojāmies. Sēdēja blakus un uzmanīgi klausījās mūsu sarunas. Bet pēc tam, kad vienošanās tika panākta, pieņēma mani kā neizbēgamo.
Un tas bija svarīgi. Tā kā saimniece nevis vienkārši nedaudz iedzēra, bet bija visīstākā alkoholiķe. Bet privatizācija ir ilgstošs process, kas ilgst mēnesi vai pat vairāk. Tādēļ bija tikai pareizi, kamēr tiek gatavoti dokumenti, sākt telpu pārplānošanu. Bet tas nozīmē, ka uz dzīvokli ir jāuzaicina eksperti ar visādiem instrumentiem, jo šis nav jauns dzīvojamais fonds, lai pārplānošanas procesā viss nesabruktu kā kāršu namiņš. Arī arhitektam viss ir jāapskata un celtniekiem ar savām rokām jāapčamda.
Bet tanti Nadju sastapt stāvoklī, kad viņa ir spējīga komunicēt nebija viegli. Tādēļ sākām ar Negru komunicēt.
Parasti tas notika tā. Klauvēju pie durvīm, ja mājās neviena nav, durvis ir aizslēgtas, ja tante Nadja ir mājās un „stāvoklī", viņa pati arī atvērs durvis. Bet ja savādāk nevarēja, durvis atvēru es pati. Un pie durvīm satikos ar Negru. Un šīs dzeltenās acis nopētīja mani, manus kolēģus un instrumentus, ja tādi bija. Tāda savdabīga „feiskontrole".
Suns visu saprata. Un es viņam skaidroju, kādēļ mēs mērīsim sienas vai darīsim kaut ko citu. Un viņa piekrita... Pagāja nost no durvīm un ielaida mūs iekšā tieši tik tālu, cik uzskatīja par nepieciešamu, lai mēs varētu darīt to, kas mums nepieciešams, bet tajā pašā laikā netraucējot guļošo saimnieci.
Tā arī pagāja papīru kārtošanai nepieciešamais laiks, es saņēmu savus dokumentus, bet bijušie istabu īpašnieki savus. Pienāca pārbraukšanas laiks. Un jāsaka, ka pārbraukšana no komunālā dzīvokļa ir vesels piedzīvojums. Ģimeņu ir daudz, pagalmi Rīgas centrā ir šauri, tādēļ katras ģimenes „evakuācijas" laiks tika precīzi plānots, lai neveidotos sastrēgumi. Viena ģimene, viens smagais autiņš, viens laiks. Ar vienu pabeidzam, tad seko nākošā. Un tā, tālāk.
Un lūk, dienā, kad notiek pārbraukšana, ierodos nu jau savā īpašumā. Jau iepriekš visi ir sapakojuši mantas, pirmais autiņš jau brauc iekšā vārtrūmē. Un es uzduros tantei Nadjai, kura ir skaidrā un kura ir manāmi satraukusies.
- Viņa saka – mēs nevaram šodien pārbraukt. Bet pati ir uztraukusies, visi viņas parādi ir samaksāti, atsevišķs dzīvoklis ir nopirkts, un vēl ar krāsni, kā bija vēlējusies, un viņa saprot, ka atteikuma gadījumā visi labumi var aiziet gar degunu.
Bet nevaram un viss!
-Bet kas ir noticis?
Es taču redzu, ka mantas jau sapakotas, visapkārt paunas, cilvēki pārbraukšanai ir gatavojušies, bet pēkšņi...
-Negrai naktī ir piedzimuši kucēni!
Un es ieraugu istabas tālākajā stūrī četrus mazus, melnus kamoliņus un Negras acu skatienu, ļoti uzmanīgu un satrauktu. Es saprotu, ka saviem bērniem viņa pāri darīt neļaus.
Un kucēni – tik mīļi. Smieklīgi, maziņi, saritinājušies puslokā, mierīgi čuč un nezina, ka viņiem apkārt notiek vesela drāma.
Un saprotu: „Pārbraukt nedrīkst palikt" – ir nopietna dilemma. No vienas puses neviens nebija rēķinājies ar četriem „zīdaiņiem" – nebija plānots, ka viņi piedzims tik ātri. No otras puses, atstāt viņus vienkārši uz koferiem arī nevar. Koferi nav domāti dzīvošanai, un arī kā es pēc tam meklēšu „skaidru" tanti Nadju. Arī finansiālais jautājums man nav mazsvarīgs – jau rīt celtniekiem ir jāķeras pie darba.
Risinājumu atradām ātri. Mums priekšā pateica Negra. Viņa it kā saprata, ka pie visa vainīga ir viņa ar saviem mazuļiem. Kad es piegāju apskatīt viņas mazuļus, viņa ar zobiem paņēma vienu aiz skausta un pastiepa man pretī. Es sapratu, ka viņa atšķirībā no satrauktās tantes Nadjas pārbraukšanai ir gatava.
Mēs ātri atradām lielu katlu, ieklājām tajā segu, lai kucēniem nebūtu auksti un ielikām tajā visus četrus mazuļus un to visu vēroja uzmanīgā māte – Negra. Citi drošības pasākumi nebija nepieciešami – vasara, tādēļ aukstums kucēniem nedraudēja.
Katlu ar mazuļiem Negra atļāva nest tikai saimniecei! Nevienu citu klāt nelaida. Tiklīdz tante Nadja pacēla katlu, apstājās blakus un bija gatava iet līdzi saimniecei un bērniem kaut uz pasaules malu. Grūtāk bija pārliecināt smagā auto šoferi, ka ne tikai saimniece, bet arī katls ar mazuļiem un galvenais viņu mamma – liels melns suns ar šķelmīgu skatu, bez uzpurņa, kopā ar viņu kabīnē brauks. Uzpurni Negra neieredzēja ne acu galā.
Tā viss arī beidzās.
Mūsu uzņēmuma birojs joprojām atrodas šajās telpās. Protams, izremontēts un nekas neliecina par tā iepriekšējiem iemītniekiem.
Bet es atceros dažreiz par Negru – gudru, uzticīgu un pašaizliedzīgu suni ar dzeltenām acīm.
