„Profesijas kuriozi" numurs 37
Tas notika „jautrajos" deviņdesmitajos.
Nu jau, paldies dievam, pagājušajā gadsimtā.
Tiem, kas aizmirsa, atgādināšu – toreiz daudz jaunu un spēcīgu vīriešu, nespēdami sev atrast citu cienīgu darbu, kura spētu pabarot gan pašus, gan ģimeni, piepelnījās ar „nelabiem" darbiem.
Ekspluatējot savu tuvējo bailes, vienkārši atņēma „savu", kā viņi uzskatīja „godīgo" daļu un sauca to par „jumtu". Aizstāvēja no citiem sev līdzīgajiem „sliktajiem".
Bija tāda lieta arī Latvijā.
Protams, uz šīs kategorijas pārstāvjiem skatījās ar bailēm, ka pašiem pa rokai negadīties. Tā kā gan personīgā pieredze, gan apkārtējie nesekmēja uzticības rašanos.
Tieši uz šāda fona norisinājās mūsu darbība.
Viss sākās tā.
Ielaužas manā kabinetā, un ar briesmīgu troksni, mans darbinieks. Ar troksni, ja ieskrien viņš izvalbītām acīm, brilles uz sāniem nošķiebušās, tādu šķērsli kā krēsls viņš vispār nav gatavs ievērot.
Jāteic, ka šim darbiniekam līdzīgs afekta stāvoklis nebūt nav raksturīgs. Parastajā dzīvā viņš ir samērā līdzsvarots vīrietis, no tiem, ko parasti sauc par „pareizajiem". Tātad notiek kaut kas neordinārs.
Tiešām.
Kolēģis traģiskā balsī čukst: „Es viņus tur, pārrunu telpā uzaicināju," un diezgan teatrāli, gandrīz Hamleta stilā baksta ar pirkstu uz durvju pusi. Skaidri redzams, ka neko labu viņš neparedz. Kārtīgi sabiedēts kolēģis...
Un tā kā kļuva skaidrs, ka, pirmkārt, neko vairāk no viņa tuvākajā laikā es sagaidīt nevarēšu un otrkārt, stāvoklis uzliek pienākumus: es esmu Vadītāja vai kurš? Es eju uz pārrunu telpu noskaidrot, kas it tie „VIŅI", kurus darbinieks tur ielaida.
Jā...
Jāatzīstas, ņemot vērā visu manu gatavību sagaidīt pārsteigumus, pirmajā momentā es apjuku – kaut kam tādam es tiešām nebiju gatava. Pēc izmēra nelielā pārrunu telpa bija līdz griestiem piestūķēta ar jauniem puišiem. Tiešām līdz griestiem, jo kad es ienācu, visi piecēlās un burtiski ar galvām atspiedās pret griestiem.
Vispār Latvijā vīrieši ir diezgan gara auguma, un tādi skati ir pierasta lieta. Bet kad mazā telpā pēkšņi parādās neskaitāms daudzums jaunu sportisku un ļoti garu vīriešu, kuri pie tam zibenīgi lec kājās, gribot negribot apjuksi.
Nu, īpaši apjukt man iespēju nav – man jau aiz muguras viss mans kolektīvs slēpjas, tā ka nav kur atkāpties. Es to arī daru, uzņemoties līdz ar iniciatīvu arī visu iespējamo atbildību par turpmāko..
- Labdien, - saku, – lūdzu, apsēdieties, jo ar manu augumu es sev nolauzīšu kaklu, uz jums skatoties.
Mani izbrīnīja tas, ka viņi tūlīt pat apsēžas uz palodzēm, uz krēslu atzveltnēm, jo skaidri redzams, krēslu visiem nepietiek.
Tā, jau labāk.
Viņi aizņem mazāk telpas.
It kā klausa un agresiju neizrāda. Tātad, viss nav tik traki. Var turpināt.
Es stādos priekšā un jautāju: „ Puiši, kas jūs esat?"
Te arī noskaidrojas, ka puiši nav vis kaut kādi, bet futbola (!!) komanda.
Izskatās, ka viņi ir tā satuvinājušies, ka tā arī sevi pozicionē: „komanda" nevis indivīdu grupa. Un sakarā ar to, ka viens no „komandas" gatavojas precēties, viņi atnāca, lai palīdzētu viņam nopirkt dzīvokli. Loģiski, ka atnāca visa komanda ... Arī runā viņi praktiski korī, tā ka nemaz nebija tik viegli noskaidrot, kurš no visiem ir laimīgais līgavainis un ko tieši viņš grib.
Nolēmu nevienam šo brašo komandu neuzticēt, bija skaidri redzams, ka ne katrs spēj mierīgi komunicēt ar šādu „astoņpadsmitgalvainu" organismu.
Nācās pašai ar viņiem nodarboties
Cik tas bija pareizi – jau no paša sākuma uzņemt komandiera toni. Viņi mani uztvēra kā treneri, tas ir cilvēku, kurš ir pilnvarots komandēt. Bija tikai viena grūtība: viņi nu nekādi nevarēja piekrist tam, ka līgavainim pašam ir sev dzīvoklis jāizvēlas. Visu laiku tā vien centās visa komanda iet skatīties dzīvokli. Bet ne jau katrs piekritīs savā divistabu dzīvoklītī tādu „skatītāju " baru laist iekšā.
Precīzāk sakot – neviens nepiekrita.
Nācās ieviest stingru kārtību – dzīvokli skatās līgavainis un viens (!) no komandas biedriem. Biedri mainās pēc saraksta. Viņiem tas bija gan saprotams, gan pieņemams. Bet es centos dzīvoklīti pēc iespējas ātrāk piemeklēt, lai mazāk biedētu tautu un lai pašai ar šīm „dežūrām" sev galvu nejauktu.
Protams, mēs izvēlējāmies dzīvokli. Tiesa, vajadzēja pārdevējam atsevišķi skaidrot, kāpēc to daudzas reizes skatīsies – katrs komandas biedrs bija pārliecināts, ka viņa balss ir nepieciešama un svarīga.
Arī notāre brīnījās, kad es palūdzu viņu pircējiem sagatavot vienpadsmit krēslus.
Bet dzīvokli mēs nopirkām.
Es no visas sirds ceru, ka jaunajiem tajā bija labi.
Un kā tad savādāk, ja to par labu atzina visa „komanda".
Bija ļoti draudzīgi jaunieši.
„Viens par visiem!..."
Tas ir pareizi.
