„Profesijas kuriozi" numurs 35
Slīcēju glābšana ir pašu slīcēju ziņā.
Hrestomātiska frāze, bet ļoti precīza.
Ja cilvēks pats neko nedara savu problēmu sakarā, neviens viņam nevar palīdzēt. Bet ja pats cenšas atrisināt, tad ir grēks viņam nepalīdzēt.
Vērsās pie manis viens jauneklis.
Praktiski vēl zēns, tikko kā palika viņam astoņpadsmit gadi. Vēl nav vīrišķīgs, pat augums bērnišķīgi stūrains, lai arī galva gandrīz atduras pret griestiem – Latvijā ir gara auguma vīrieši.
Toties problēmas, kuras viņam uzradās, pavisam nebija bērnišķīgas.
No ģimenes palika viņam tikai vecmāmiņa – pavisam nesen mammu apglabāja. Un viņš saņēma mantojumā ģimenes finanšu problēmas – tupat tūkstoš latu parādu par dzīvokli. Un, protams, nekādu namu pārvaldi pat ne mazākajā mērā neinteresē viņa ģimenes ķibeles. Nu un arī tas, ka pensionāre un vakardienas skolnieks vienkārši fiziski nav spējīgi šādu problēmu atrisināt. Bet parādu atgūšanas mašīna kā parasti ieslēdzas automātiski un sāk „presēt" nešķirojot.
Izskatās, ka vecmāmiņa jau pavisam nevarēja „izturēt sitienu", tā ka seju aci pret aci ar problēmu nonāca šis zēns. Pats. Bet pieredzes, tā viņam nav. Arī ar sakariem un pazīšanos vēl nav apaudzis, lai būtu pie kā pēc palīdzības vērsties.
Tā, lūk, cilvēki arī kļūst par upuriem.
Viņu jau pati dzīve , kā saka, stūrī iedzinusi, te arī viņu „siltu" var arī paņemt. Dažkārt apkārtējie to izmanto.
„Labvēļi"...
Šoreiz labvēlīgā „samārieša" lomu izspēlēja nevis kāds svešais, bet tuvākais kaimiņš. Māja neliela, tikai seši dzīvokļi, protams, visi par visiem visu zina. Arī par parādiem, par mammu, par namu pārvaldi. Tā arī kaimiņš nolēma uz nepieredzējušā puiša iedzīvoties. Tēlojot palīdzību, viņš piedāvāja „izcilu" darījumu: viņš, kaimiņš, apmaksā visus parādus un pērk puisim ar vecmāmiņu mazāku un sliktāku dzīvoklīti. Bet šo, pats par sevi saprotams, paņem sev. Mūsu puisis, protams, piekrita. Izskatījās viss labi un problēmas it kā atrisinājās. Uz pirmo acu uzmetienu. Puisis parakstīja visus papīrus, un ritenis sāka griezties. Sāka noformēt darījumu.
Tikai puisis sajuta kaut ko nelāgu. Puisim izrādījās laba „oža". Viņš atnāca ar visiem saviem papīriem pie manis uz konsultāciju.
Labi, ka atnāca.
Tāpēc, ka par kādiem tūkstoš latiem viņam tika atņemts valsts divistabu dzīvoklis „hruščovkā", kuram turklāt ir beztermiņa īres līgums, kādi bija vēl padomju laikā. Pretī deva dzīvoklīti bez ērtībām saimnieka mājā ar īres līgumu tikai uz vienu (!) gadu!
Bet kas pēc gada?
Bez līdzekļiem, bez nekā – uz ielas?
Kaut kā pārāk netaisnīgi.
Tā kā šī mašīna ir jāapstādina, kamēr vēl nav par vēlu. Neskatoties uz to, ka kaimiņš jau naudu namu pārvaldei samaksāja, apmaiņas orderi jau tika izrakstīti. Bet – tikai orderi. Pats pēdējais solis vēl nav sperts, pēdējais paraksts vēl nav uzlikts.
Tātad vēl var visu pārspēlēt.
Var un vajag!
Tikai baidās puisis, jo kaimiņš kaut kādā veidā saistīts ar kriminālajām aprindām, var radīt daudz problēmu, tai skaitā arī fiziskas. It īpaši, ka dzīvo durvis pret durvīm. Un ko darīt?
Nācās man riskēt. Es nevarēju pieļaut, ka ar šo puisi vienkārši tāpat izrēķinās. Pat neredzot dzīvokli, neizejot no kabineta, tika pieņemts lēmums: riskēt ar savu naudu, privatizēt dzīvokli uz sava vārda, lai kaimiņš tiek galā ar mani. Protams, ja sagribēs.
Drīzā nākotne parādīja – nesagribēja.
Ir taču atšķirība, kam šādā veidā „palīdzēt"...
Summu mēs ar puisi noteicām pēc vidējā – no tā, kas atrodams tirgū. Uzreiz tika nolemts: kaimiņam visu iztērēto atdot atpakaļ, tas tādēļ, lai viņam nebūtu pamata puisi tiranizēt. Un atdot oficiāli, lai nerastos šaubas. Bet atlikušo naudu puisis izteica vēlēšanos saņemt skaidrā. Viņš negribēja dzīvokli, kā es viņam ieteicu – uz sava vārda pirkt. Viņš baidījās, ka kaimiņš meklēs.
Es neuzstāju.
Galu galā par šo naudu viņš gadus desmit varēs īrēt dzīvokli. Var arī vēlāk, kad kaislības aprims, kaut ko nopirkt.
Ja jau visu nolēmām – rīkojamies.
Ņemam vecmāmiņu, ejam pie notāra un uzreiz rakstām kaudzi dokumentu.
Pirmkārt, vienošanos par dzīvokļa privatizāciju uz mana vārda. Otrkārt – pilnvaru, lai es pati visu tālāk varētu noformēt. Treškārt, uzdevumu notāram izsniegt šim pašam kaimiņam likumā norādītajā kārtībā visu viņa iztērēto naudu. Lūk, nauda, lūk, rēķins, lūk, pilnvara.
Viss gods godam un pēc pilnas programmas.
Puisim arī atveram kontu, un maksāju viņam par dzīvokli „skaidrā". Ģimene tūlīt pat savāc mantas un no dzīvokļa aizbrauc.
Nezināmā virzienā.
Nu gan kaimiņš ārdījās!
Viņš taču sapņoja savu dzīvokli palielināt. Jāteic, nekā slikta viņa sapņos nebija. Būtu piedāvājis puisim godīgu maiņu un - nekādu problēmu. Bet tā – „par velti"- vis nesanāca. Puisis dažus gadus vēlāk pie manis tomēr griezās. Uz to laiku viņš bija kļuvis vēl garāks, izteikti vīrišķīgāks, un ne tikai ārēji, - pārstāja baidīties.
Arī naudu neiztērēja.
Tā ka mēs nopirkām viņam savu dzīvokli.
Bez visādām „astēm".
Labu – viņiem ar vecmāmiņu ļoti patika.
Arī es par savu līdzdalību ļoti priecājos.
Ir taču patīkami palīdzēt labiem ļaudīm.
