Jautājums nav dīks.
Vecāku mīlestība ir svēta!
Man nemaz nav smieklīgi. Tas ir brīnišķīgi, kad mamma mīl savus bērnus. Bet kāpēc vienu bērnu vairāk, bet citu – mazāk?
Pie mums vērsās viena dāma gados, viņu šantažē brālis. Brālis arī desmit gadus vecs un no īsām biksēm viņš jau sen bija uzaudzis. Tātad viņš sarūgtina māsu nevis muļķības dēļ, bet ar nolūku.
Kur ir konflikts?
Tas ir ļoti vienkārši.
Reiz mātei bija divi bērni: dēls un meita. Māsa ir vecākā, un savulaik auklēja mazāko brāļi.
Pēc tam viņa uzauga, apprecējās, pārcēlās pie vīra un sāka audzēt savus bērnus. Normāli un loģiski.
Arī zēns no vecāku spārna izlidoja. Bet tikai aizlidoja netālu, jo ar šņabi tālu neaizlidosi. Un regulāri devas pie mātes pēc naudas lai noskalotu paģiras, jo ar tādu dzīvesveidu strādāt ne tikai grūti, bet praktiski neiespējami.
Un te ir mātes dilemma: ir dzīvoklis un ir divi bērni: – labvēlīga meita un dēls-alkoholiķis. Kuram tad atstāt dzīvokli? Kuru ir vairāk žēl?
“Nu, meitiņa ir labvēlīga, un vīrs ir, un dzīvoklis ir,” - māmiņa nolēma, - bet dēlam ir grūti. Uzdāvināšu viņam dzīvokli.” Un uzdāvināja.
Meitai, katram gadījumam, neko neteica. Kā viņai pateikt, kā skatīties acīs tai, kuru atstāja bešā?
Par dāvinājumu kļuva zināms tikai tad, kad mamma jau ir atgājusi citā pasaulē.
Un tagad iesākās elle, kuru jābijā izbēgt.
Jo pēc likuma, dāvinājumu, ja tā atņem mantojumu, var apstrīdēt! Protams, ja parādīt rakstura cietību. Bet ar cietību šajā ģimenē ir ne pārāk labi. Jo māsa, tāpat kā mamma savulaik, pažēloja brāli. Pie tam vēl ir tāda lieta, kā cienība un mīlestība pret vecākiem. Īsāk runājot, viņa uzkraujas palīdzības nastu brālim-alkoholiķim. Viņš dzer, turpina dzīvot vecāku dzīvoklī un nekur nestrādā. Un tā - 10 gadus. Desmit gadus, Kārl!
Un, beidzot, un viņai top acīmredzami, ka nenieka laba nenotiek un, ka pats galvenais, nav gaidāms. Dāvinājumu apstrīdēt jau ir vēlu. Barot-dzirdīt alkoholiķi arī negribas. Bet viņš jau ir pieradis!
Un izdomāja jaunu uzjautrinājumu:
- Zini, māsa, es gan ilgi nedzīvošu. Nomiršu, tu esi vienīgā mantiniece. Bet ja naudu nedosi, es dzīvokli uz kādu citu pārrakstīšu. Un nebūs ko mantot.
Un ar tādu mūžseno jautājumu “Ko darīt?” viņa atnāca pie manis.
Ar mammu runāt ir pārvēlu, apstrīdēt dāvinājumu arī ir bezjēdzīgi.
Un ko darīt?
Ir divas iespējas.
Pirmā iespēja ir vilkšus vilkt savu brāli pie notāra un parakstiet ar viņu pēc iespējas stingrāku uzturēšanas līgumu. Uzņemties pienākumu finansiāli atbalstīt alkoholiķi apmaiņā pret atzīmi zemesgrāmatā, lai vienreiz un uz visiem laikiem pasargātu sevi no "labu onkuļu" iejaukšanās, kuri par pudeli spēj pierunāt pārrakstīt nekustamo īpašumu uz viņu vārdu. Pildīt pienākumus un gaidīt, kamēr brālis aiziet no dzēruma uz citu pasauli.
Un otrais variants.
Beidzot saprast, ka šis dzīvoklis nekad nebūs tavs, un vienreiz un uz visiem laikiem aizver palīdzības durvis. Galu galā nevienam dzīvoklim nav iztukšoto nervu, negulēto nakšu un skandālu vērts. Turklāt desmit gadu laikā viņa jau ir iztērējusi puse no strīdīgā dzīvokļa vērtību. Jaunākais brālis viegli izturēs vēl desmit gadus. Un tajā pašā laikā tas nogurdinās visus nervus un iekšas, nemaz nerunājot par naudu.
Vai tas ir nepieciešams?
Tomēr, par laimi, ne man ir jāizvēlas, bet gan viņai.
Var, protams, neizvēlēties.
Tad paliks trešais scenārijs, kuru izvēlējās nelaiķa māte: turpināt sniegt finansiālo atbalstu, saprotot, ka jūs nekādu pateicību, dzīvokļi un vispār neko labu nesaņemsiet.
Man ir grūti saprast, kā jūs varat atbalstīt kādu, kurš ņirgājas, šantažē un spļauj dvēselē. Un man ir žēl šo sievieti.
Es tikai gribu jautāt: " Vai Jums bija žēl īsto personu, māmulīt?”

Jeļena Kordževa