Internets zina atbildi uz visiem jautājumiem. Pēc pieprasījuma izkrīt vietņu daudzums, kurā detalizēti tiek aprakstīts, ka zilonis ir jāēd pa daļām.
Nelaime ir tāda, ka ar konkrētu ziloni ne vienmēr ir skaidrs, kā to dalīt. Un ne vienmēr var redzēt, ka tas ir zilonis, nevis kaut kas cits.
Mans klients to nepazina. Tieši tāpēc viņš kļuva par klientu.
Viss sākās ar telefona sarunu. Mūsdienās, kad pandēmijas dēļ mēs visi sēžam mājās, zilonis, kā izrādās, var piegādāt arī pa telefonu.
- Tā, - ierunājas balss klausulī, - gribu nopirkt zemes gabalu, uzcelšu māju ģimenei.
- Laba lieta, - es piekrītu. - Iepērciet.
- Naudas trūkst…, - nopūšas klausule.
Nu, šī problēma ir veca, ja ne kā pasaule, tad vismaz kā naudas sistēma.
- Sapratu, - es saku. - Un ja nu kredīts?
- Tieši tā, bet ka banka nedod naudu zemei! - balss gandrīz raud. - Viņi dod tikai celtniecībai.
Taisnību sakot, es pajautāju tā pat vien, katram gadījumam. Šodienas bankas tiešām nevēlas kreditēt zemi. Īpaši ne galvaspilsētā, bet kaut kur apkaimē. Bet arī atstāt cilvēka vienu pret problēmu kaut kā nav cilvēciski. Man nākas konsultēt viņu.
Īsāk sakot, mēs atpazīstam “ziloni”: sadalījām summu par zemi gabalos. Bet tālāk ir manas profesionālā prasmes lieta: vienoties ar pārdevēju, uztaisīt līgumu, kas aizstāvēs viņa intereses, un tā tālāk. Tikām galā.
Tagad mans klients, kopš nesena laika – zemes gabala īpašnieks, ir ļoti aizņemts. Pirmkārt, viņš sadarbojas ar arhitektu, plāno ģimenes ligzdu. Otrkārt, no visiem spēkiem strādā un pelna pietiekami daudz naudas, lai katru mēnesi no “ziloņa” – parāda par zemi – apēstu vēl vienu gabaliņu.
Īstenībā “Zilonis” nav pārāk liels. Es domāju, ka līdz gada beigām viņš pilnīgi norēķināsies par zemi. Un tad projekts būs gatavs. Var būt uz nākamo gadu gan uzcels māju.
Kā bieži gadās, lai problēmas atrisināšanai blakus būtu kāds, kurš var vienkārši pateikt, ka ziloni var sadalīt gabalos.
Jeļena Kordževa
