Vakar nolēmu uz notāru doties kājām. Pastaigāties. Un uzdūros ēkai, kas man atgādināja skolotāju. Vecu matemātikas skolotāju – Aronu Solomonoviču. Kādreiz, pirms daudziem gadiem, desmitajā klasē es ar viņu gatavojos eksāmeniem institūtā. Atnācu pie viņa mājās, uz divistabu Hruščovkas dzīvokli Pārdaugavas rajonā.

Neskatoties uz milzīgo vecuma starpību, mēs sadraudzējāmies. Arons Solomonovičs bija viesis uz manas kāzām, un laika gaitā mēs viens otram bieži gājām ciemos.

Un tad viņš nolēma mainīt dzīvokli. Precīzāk, divas dzīvokļus, divus divistabu dzīvokļus Pārdaugavas rajonā, apmainīt pret lielāku un plašāku mājokli Rīgas centrā. Toreiz, tajos laikos, neviens par privāto īpašumu nebija dzirdējis, apmaiņas bija vienīgā iespēja. Un pat es toreiz vēl nestrādāju nekustamo īpašumu jomā.

Vispār, apmaiņa notika.

Un Arons Solomonovičs ar sievu pārcēlās kopā ar dēlu uz milzīgu četristabu dzīvokli centrā. Kāpēc gan ne? Jūgendstils, griesti ar stuko, augsti griesti… Viss lieliski.
Un pēc pāris gadiem Latvija atguva neatkarību. Bijušajiem īpašniekiem sāka atdot viņu īpašumu. Un Arons Solomonovičs vecumdienās atradās mājā, kas piederēja citam saimniekam. Ar milzīgiem maksājumiem pensionāram.

No turienes, no šīs dzīvokļa, viņu aizveda uz kapiem. Tāda ir dzīve.

Un lūk, šis nams. Tāda pati torņa, tie paši ažūrīgi balkoniņi, tas pats jūgendstils. Skaisti.

Nams nekādos vainīgs. Un neviens nav vainīgs tajā, kas notika.

Vienkārši dzīve ir ļoti atšķirīga no matemātikas stundām.

Un nekādas vienādojumu sistēmas, diemžēl, nedod risinājumus dzīvei.

Kam es to saku?

Tas, ka pat ja tu esi veiksmīgs kādā jomā, tu nevari zināt visu. Un nebūtu slikti par dzīves svarīgiem jautājumiem tomēr konsultēties ar speciālistiem. Un tad tavi bērni nenožēlos, ka nokļuva īres verdzībā, nevis divās pašu dzīvokļos.

Tā kaut kā.